Nosaukums: Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
Autors: Jānis Purapuķe
Izdevniecība: Zinātne
Gads: 1990
LPP: 190

Par grāmatu-
Pēteris un Līze kalpo pie saimnieka un audzina savu mazo dēlu Juri. Ik dienu saskaroties ar kalpu dzīves grūto likteni, viņi sapņo par savu zemi un savu saimniecību.
Cerību stars uzmirdzēja, kad muižkungs viņiem piedāvāja rentēt nelielu platību meža ielokā. Pārvarot milzīgas grūtības, viņiem izdodas iekopt nelielu gabaliņu zemes. Un muguru neatliekuši viņi strādā, lai piepildītu savu sapni- tikt pie savas zemes.

Iepazīstoties ar Purapuķes daiļrades raksturojumu, bija skaidrs, ka nekas dižs te nav gaidāms- labi, tēlaini, bet pieticīgi un ne uz ko augstāku nepretendējoši. Tajā pat laikā bija piebildes, ka ”Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” ir viņa labākais veikums, kas viņam ir tīri labi sanācis.

Pēteris ar Līzi raujas pa saimnieka saimniecību, lai arī pašiem problēmu netrūkst- te bērns sasirgst, te Pēteris noliekas. Sākumā saimnieks viņus pabalstīja un gaidīja, kad tiks uz pekām, bet, redzēdams, ka var nākties ilgi gaidīt- uzteica viņiem vietu.
Labi, ka muižkunga madāma par viņiem iežēlojās un piedāvāja palīdzību gan atlabšanā, gan arī vēlāk iedeva darbu muižas staļļos.
Pēc dažiem gadiem muižas vagars izteica Pēterim vilinošu piedāvājumu- proti, muižnieks rīkos pieteikšanos uz attālām pļavām meža ielokā. Tur gribētāji var tās saņemt rentē un būvēt savu saimniecību.
Pēteris izšķīrās pamest silto vietiņu muižā un devās piepildīt savu sapni- saimniekot pats savā zemē.
Pirmie gadi bija ļoti grūti, bet abi, muguras neatliekuši, paveica gandrīz neiespējamo- uzbūvēja gan ēkas, gan iekopa plēsumu.
Lai arī veselības likstas un ļaunas mēles, viņu dzīvi pamatīgi bojāja, tomēr tam viņi tika pāri. Nenojauzdami, ka lielākais apdraudējums nāks no viņu pašu vidus.

Laikam jau taisnība bija tam, kas par autora daiļradi tika rakstīts- grāmata ir tāda vienkārša un ar vecuma piegaršu. Lai gan par pēdējo varētu teikt, ka tas ir efekts- tāds interjers senču stilā.

Darbs vienkāršā valodā stāsta par tiem laikiem- grūta dzīve, nemitīgs darbs, pārstrādāšanās un mēģināšana savas atvases pasaudzēt, kamēr tās, nenovērtējot senču pūles, saimniekošanai pieiet ar stipri vieglāku roku.

Tāpat darbā varēja manīt to, kas minēts priekšvārdā- autora ne pārāk labā attieksme pret sievietēm kā morālā pagrimuma un sabiedrības degradācijas vaininiecēm. Grāmatā sievietēm piedraudēja gan ar virves galu, gan sieviete bija tā sliktā, kas teju nozūmēja saimniecību, gan arī pie lemšanas netika, toties vaimanāja un stresoja pa trim.

Grāmatas lielākā vērtība ir tās slavas dziesma darbam, senču tikuma godāšana un nepadošanās grūtību priekšā. Tā dēļ varbūt arī grāmatu ir vērts lasīt . Pārējais ir pablāvs fons.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.