Grāmata- Sārta kā asinis.
Nosaukums: Sārta kā asinis.
Autors: Salla Simuka
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 256
Par grāmatu-
Lumiki ir gandrīz parasta vecāko klašu skolniece gandrīz parastā mākslas skolā. Viņai nav draugu un nav arī ienaidnieku. Bet viss mainās, kad viņa nejauši pamana skolas fotolaboratorijā žāvējamies 500 eiro banknotes, no kurām kāds skaloja nost asinis. Viņai dzenas pakaļ, uz viņu šauj un viņa mašīnas bagāžniekā dodas uz Sniegbaltītes balli pie noziedzīgās pasaules spices.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Salla Simuka- Sārta kā asinis
Šī ir Sniegbaltītes triloģijas pirmā grāmata, kura lasītājus iepazīstina ar meiteni vārdā Lumiki, kurai nav bijusi viegla bērnība un kura ir norūdījusies un gatavāka dzīves grūtībām nekā vairums viņas vienaudži. Viņa ir iemācījusies kontrolēt savu prātu un ķermeni. Nealkst pēc slavas un atzinības no vienaudžiem, necenšas sekot modei un sabiedrības diktātam. Viņa ir gandrīz parasta meitene, kura labprātāk izvairās no konfliktiem un sabiedrības, ja vien tas ir iespējams.
Apmēram šādi tika pasniegta (vismaz es viņu tā uztvēru) grāmatas galvenā varone. To, kas rakstīts uz otrā un ceturtā vāka es neatstāstīšu. Viena iemesla dēļ- es to grāmatā nesaskatīju. Nebija ne detektīvs (ne tuvu), ne spriedze un asins stindzinošs stindzināmais (pat galīgi ne). Nebija arī Lārsons. Nesbē daiļradi es nepārzinu, tāpēc par viņa klātbūtni klusēšu.
Īstenībā es to drīzāk sauktu par jauniešu piedzīvojuma romānu. Vai piedzīvojumu romānu jauniešiem. Vai drīzāk jaunietēm. Vai arī mērķēts uz tiem, kuriem patīk ļoti vienkāršs notikumu izklāsts, bez liekiem pagriezieniem un papildus domāšanas.
Īstenībā tā domāšana mani laikam arī iegāza. Nu nevarēju es nedomāt par to, ko man pasniedz. Citreiz grāmatās es šādus faktus palaižu garām un gala sajūtas par grāmatu tie neietekmē, bet citreiz tie duras acīs. Un manā uztverē tas velkas kā pamatīgs mīnuss grāmatai.
Šoreiz vilkās mīnuss.
Jā, neesmu bāzis rokas maisā ar trīsdesmit tūkstošiem eiro. Bet, ja tie ir 500 eiro banknotēs, tad grozies kā gribi- kopā tur ir 60 banknotes. Maiss, kurā iegrimt līdz elkoņiem, tur nez vai sanāk. Tāpat tur neiznāk piebāzta mugursoma. 60 papīrīši manā uztverē ir biezās klades biezumā. Aifons ar visu maciņu. Ne vairāk.
Arī piedzīvojumi saldētavā likās nevajadzīgi sabiezināti- trenēts skuķis mierīgi var 80kg pacelt. Un man kaut kā likās, ka vāku celtu ar pleciem. Tā būtu vieglāk. Pie tam, ja saldētavā vēl ir produkti. Bet nu neesmu bijis arī saldētavā.
Es neesmu arī vilcis augstpapēžu kurpes, bet nojausma saka, ka augstai sētai pārrāpties pāri iecērtot abus kurpju papēžus (kā!?) sētas plaisā, ir mazliet neiespējami.
Vēl bija pāris momenti, bet tā kā tie pagaisa no atmiņas, tad var tos tā arī atstāt.
Tikai nepārprotiet- grāmata nav slikta. Varbūt nedaudz nenostrādāta. Varbūt pārāk viegla galvenā varone. Varbūt negribēja sarežģīt stāsta beigas (tās ir nepiedodami primitīvas). Varbūt tas viss (un vēl mazliet) būs nākamajā(s) daļā(s). Varbūt vienkārši es esmu pārāk tālu no šīs grāmatas mērķauditorijas.
Es atmetu sevī domu par otro un trešo daļu. Ja pirmā neņem, tad diez vai nākamās paņems. Protams, es esmu atvērts pierunāšanai un gatavs savas domas mainīt, ja kāds ir gatavs mani apvārdot, ka nākamā daļa ir galvastiesu pārāka.
Diemžēl, šoreiz man triloģija beidzās pirmajā trešdaļā.
Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ļautiņi nedomā par mērvienībām- tas ir hroniski. Man kontroldarbā arī nupat izrēķināja, ka zināmu naudas summu veido xx,x banknotes. Nez, kā var būt banknošu skaits ar cipariem aiz komata? Kurš gan apskatās, ka summa dota xxx,x tūkstošos… ne jau Ekonomikas fakultātes students…
Augstpapēžu kurpēs sētas pārvarēt nav nācies, bet augstpapēdenēm bieži mēdz būt arī smaili purngali. Tos ieķīlēt varētu būt vienkāršāk.
Vārdu sakot- skaidrs.Kārtības labad bibliotēkā droši vien paņemšu, bet labi, ka apspiedu domu pirkt.
Bet rakstot darbu taču var iedomāties, cik ir 60 banknotes. Vismaz redaktors, korektos vai vēl kas tur lasa un labo. Atlika tikai nomainīt 500 uz 50.
Purngals vēl varētu tikt pieņemts, bet ne papēži. Pie tam abi. Un rociņas vēl līdz sētas augšai nebija tikušas. Atzīšos, es tādu skatu nevaru uzburt. Te droši vien jāprasa sievietes viedoklis :)
Kad izdodas dabūt bibliotēkā, tad gaidu atsauksmi, lai var salīdzināt vai neesmu pārāk stipri paņēmis :)
Nu ta’ beidzot sagaidīju arī pirmo daļu. Gaidīšanas laikā nācās pāris reižu atteikties no pienākušās rindas uz otro un trešo daļu, bet galu galā šā vai tā tās abas sanāca izlasīt pirms pirmās. Tas jau arī varētu būt kvalitātes rādītājs, vai, precīzāk sakot, lasītāju-sprieduma-par-kvalitāti rādītājs, vai ne? Lai gan varbūt tas vienkārši nozīmē, ka abas pēdējās ir divreiz plānākas par pirmo un lasās ātrāk…
Tad nu pie reizes par visām trim, jo īpaši, ja Tu pārējās lasīt neplāno (un nevajag jau arī).
1) vajadzētu eksistēt arī -1 vai pat -2 daļai, jo jau pirmajā daļā ir pārāk daudz puspabeigtu mājienu uz agrāko vēsturi, kas it kā prasītos zināma;
2) par banknošu skaitu: nu, pirmkārt, kurš tad rēķina! Otrkārt, laikā kad nauda pārsvarā eksistē tikai plastikāta kartes formātā, top grūti iztēloties, cik daudz vietas aizņemtu reālas banknotes. Jo vairāk tāpēc, ka 30 tūkstoši ir tāda summa, kuru dabā maz kurš būs redzējis. Starp citu- cik liela īsti varētu būt Luisa Vitona rokassomiņa?
3) To, ko krieviski raksturo kā “boļšaja šiška” ne katrā kontekstā var tulkot ar “lielo čiekuru”. Bet šis taču nebija tulkojums no krievu valodas, ko?
4)Par rāpšanos pār sētu- nu, vienīgais, ko varētu iedomāties,- ja sprauga būtu vertikāla un pēdu izgrieztu kaut kā sāniski… bet abas kājas šādā veidā un ar rokām aizķerties tikai pēc tam? Nav iedvesmas meklēt kurpes un sētu, lai pārbaudītu, kā tas izskatās dabā.
5) Otrā daļa. Stāsts par nekad neredzētu māsu, ko izdodas atpazīt pēc 8 gadu vecumā uzņemtas fotogrāfijas, izklausās absolūti neticams, bet vēlāk dotais “it kā” patiesais situācijas izklāsts izklausās vēl neticamāks.
6) Cik daudz sīkumu iespējams iegaumēt, vnk paejot garām kafejnīcas galdiņam, pie kura sēž divi svešinieki?
7) Trešā daļa. Vai ar piespraudi (ne briljantu) var tik viegli ievilk pietiekami dziļu švīku stiklā, lai to varētu sasist, ja neizdevās sasist tāpat vien?
Secinājums- jau kuro reizi pierādās, ka uz grāmatu vākiem tiek rakstīti ne ar ko nepamatoti glaimi. Savādi, ka uz tiem turpina uzķerties. Vienmēr jau liekas- bet ja nu šoreiz… :)
Skaidrs, ka grāmata domāta pusauga lasītājam; varbūt atbilstošā vecumā tā tiešām liktos baigi foršā. Kaut gan… ieteikt pusaudzim… vardarbība skolā… seksuālie sakari skolēnam… dzimummaiņas operācija…tagadējā tikumības aizsardzības gaismā… hmm…
Labs uzskaitījums, lai… padomātu vai lasīt :)
Par to ieteikšanu pusaudžiem- man liekas, ka tajā vecumā viss tiek uztverts ne tik piekasīgi kā tālākā vecumā. Kaut ko palaid gar ausi, kaut ko atstāj neievērotu, kaut ko pieņem kā patiesību… un līdz ar to grāmata iznāk baigi foršā un aizraujošā :)
Jāsaka izdevniecībām, lai uz grāmatu vākiem liek blogeru atsauksmes :) lai gan- citos blogos manīju pozitīvākas atsauksmes…
Nu, blogeru atsauksmes tagad kabina klāt Jānī Rozē. Nav gan manītas negatīvās… :)