Grāmata- Putekļi.
Nosaukums: Putekļi
Autors: Hjū Hovijs
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2015
LPP: 390
Dust
Hugh Howey
2013
Tulkojums latviešu valodā- Santa Andersone
Par grāmatu-
Elevatora sāgas trešā grāmata.
Džuljeta ne tikai izdzīvojusi pēc tīrīšanas- viņa arī atgriezusies atpakaļ savā astoņpadsmitajā elevatorā un organizē rakšanas darbus, lai ne tikai satiktu citus elevatorus, bet arī pārmācītu tos, kuri šādi ir izrīkojušies ar viņiem un visu cilvēci kopumā.
Savukārt pirmajā elevatorā Donalds ar māsu gatavojas izlabot sen pielaistas kļūdas.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Hjū Hovijs- Putekļi
Triloģija, kura nelika vilties nevienā brīdī. Īsie, lakoniskie grāmatu nosaukumi īstenība ir tik daudz pasakoši un izskaidrojoši, ka atliek vien nobrīnīties par autora spējām tik trāpīgi pateikt to, kas ir aprakstīts veselā grāmatā. Protams, pirms lasīšanas īsti nevar pat nojaust, kas un kāpēc autoram licis trīs grāmatām nosaukumā katrai likt tikai pa vienam vārdam. Man sākumā tas likās pat mazliet skopi un uz lasīšanu neaicinoši. Tagad, pēc triloģijas izlasīšanas, kad acis atvērušās liekas, ka viss ir noslīpēts līdz bravo un bis.
Trešā grāmata turpina stāstu ar Džūlijas atgriešanos savā elevatorā un nokļūšanu atpakaļ mēra krēslā. Tā kā viņai šajā krēslā īsti nepatīk atrasties, tad viņa vairāk darbojas tuvāk Mehānikas nodaļai, kur organizē rakšanas darbus, lai nokļūtu līdz Solo elevatoram un varbūt pat vēl tālāk. Ne visi tic Džuljetas stāstam par izdzīvošanu ārpusē un citu elevatoru esamību. Pamazām elevatorā briest neapmierinātība un, lai arī nesen viena, asiņaina revolūcija elevatorā jau bija, izskatās, ka būs vēl viena.
Paralēli rakšanas darbiem, Džuljetai un Lūkasam atrodas laiks sarunām ar cilvēku no pirmā elevatora- kurš, viņuprāt, ir galvenais vainīgais visā šajā elevatoru nokļūšanā un citu elevatoru iznīcināšanā. Lai arī šīs sarunas gandrīz vienmēr ir naidīgas, Donalds ar savu māsu pamazām nonāk pie vienas domas- jālabo tas, ko vēl var labot. Tā kā viņi ir tikai divi vien un nevienā no sarunām viņiem neizdodas pārliecināt Džuljetu, ka viņi ir labie, tad palīdzēšana un kļūdu labošana iestrēgst, līdz vienā brīdī… laikam jau par saturu izmuldējos pārlieku daudz un jāliek daudzpunkti. Pārējais ir jālasa pašiem. Ir to vērts. Pilnīgi noteikti.
Īpašs paldies autoram jāsaka par nobeigumu- tas netika, manuprāt, ne sasteigts, ne pārmocīts. Tas ir tieši tāds, kāds būtu sanācis cilvēkiem, kuri, lai arī dzīvojuši elevatoros, tomēr nav zaudējuši savas cilvēciskās īpašības un mēdz kļūdīties, mēdz putroties, mēdz neuzticēties, mēdz pārdzīvot. Un vēl- beigās lasītājam ar palika ko padomāt un ko piedomāt.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Tiku arī līdz Putekļiem. Nelaime tā, ka visas trīs daļas iznāca lasīt ar lielām laika atstarpēm, nu jau bija piemirsies, kas ir kas, kad un kur. Vajadzētu tagad ņemt vēlreiz visas trīs no vietas, bet godīgi sakot- tik lielā sajūsmā nebiju, lai uzreiz ķertos klāt otrreiz.
Stāsts beidzas it kā ar cerību, bet man diez ko rožaina tā nākotne nerādās. Galu galā visi tie sīkie draņķīši- nanoroboti- ir brīvībā. Labi, izdzīvojušo personāžu iekšās laikam ir “labo” robotu komplekts, bet ārpasaules gaisā, cik saprotu, no elevatoriem tika izpūsti arī “sliktie”? Un izlauzušajamies par kaut ko tādu vispār nav ne jausmas…
Man prasās turpinājums, jo tās beigas palika ar tik daudz iespējām, ka prasītos vēl kāda sižeta līnija. Vismaz, lai salīdzinātu savas tālākās domas ar autora.