Grāmata- Pilsēta bez dvēseles.
Nosaukums: Pilsēta bez dvēseles.
Autors: Rensoms Rigss
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
LPP: 400
Ransom Riggs
Hollow City 2014.
Tulkojums latviešu valodā- Ligita Lukstrupe
Par grāmatu-
Mis Peregrīne joprojām ir putna veidolā un ievainota. Līdz ar to viņa nekādi nespēj palīdzēt saviem brīnumbērniem, kuriem steigšus jādodas uz Londonu, lai atrastu citu imbrīni, kura spētu viņiem palīdzēt. Tā kā nebūtnes un tukšpauri viņiem dzenās pakaļ, un viņus šoreiz neglābj pat laika cilpas, tad viņu uzdevums ir kļuvis ne tikai grūtāks, bet arī bīstamāks.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Rensoms Rigss- Pilsēta bez dvēseles
Citātbildes var skatīt šeit- #lasuPilsētaBezDvēseles
Sākšu ar to, ka uzslavēšu brīnišķīgi noformēto Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem turpinājumu- grāmata ir kā senlaicīgs fotoalbums ar glīti ornamentētām maliņām un noskaņu pastiprinošām fotogrāfijām. Par to žetons.
Džeikobs ar pārējiem īpatņiem ir izglābies no nebūtņu uzbrukuma un viņi ar laivām mēģina doties pēc iespējas tālāk no sava nopostītā nama un laika cilpas. Zinot, ka viņiem sekos, viņiem ar steigu jāsameklē vēl kāda imbrīne, kas izdziedētu mis Peregrīni un palīdzētu viņai atgriezties cilvēka izskatā.
Pa ceļam atrodot gan draugus, gan ienaidniekus viņi saprot, ka kaut kas ierastajā kārtībā ir mainījies un tas var izrādīties būtisks pagrieziens viņu tālākajā dzīvē.
Uzzinot, ka mis Peregrīnei briesmas draud ne tikai no vajātājiem, izglābušies īpatņi ir spiesti steigšus doties uz Londonu, lai sameklētu, vai nepieciešamības gadījumā izglābtu no soda cilpas, kādu imbrīni. Tad jau mis Peregrīne, kā bērni cer, palīdzēs viņiem izdomāt kā rīkoties tālāk.
”Pilsēta bez dvēseles” vēl ne tuvu neatklāja visas savas kārtis, lai gan es dikti uz to cerēju. Labi, ne visas, bet lielāku skaidrību gribējās iegūt. Vismaz par to, kāpēc bērni ir īpaši un kam viņi gatavojas. Ja vispār gatavojas. Vai varbūt viņi tiek gatavoti?
Pagaidām tik varu teikt, ka intriga tika uzturēta godam un ja vēl salīdzina ar pirmo grāmatu, tad klāt nāca arī azartiskāka lasīšana. Laikam pie vainas tas, ka šajā daļā īpatņi pārvietojās un ceļā gadījās ne viens vien šķērslis.
Protams, vēl jau beigu akordi …., bet tur aiz cieņas pret citiem lasītājiem ir jāpaklusē. Vien pateikšu, ka izdevās gana labs pavērsiens un kārtīgi piecirsts āķis, lai gaidītu trešo grāmatu.
Arī šoreiz autors turpina savu stāstu, mijot to ar vecām fotobildēm. Pāris vietās gan likās, ka viņš kaut ko ir pievilcis aiz matiem, jo bildes īsti negāja kopā ar kopējo stāstu un pāris vietās ieskanējās kāda neveiklāka nots. Bet tās bija tikai pāris vietās.
Gaidot trešo daļu prātā nāk visādi negaidīti un gaidīti sižeta pavērsieni, kurus autors varētu izspēlēt. Pat tādi, ka Džeikobs nav Džeikobs, bet viņa vectēvs. Kāpēc tā? Par to varēsim parunāt, kad izlasīsiet šo grāmatu.
Katrā ziņā ieteiktu to izdarīt visiem, kuri izlasīja pirmo daļu. Savukārt tiem, kuri to nav izdarījuši, mans ieteikums būtu izlasīt- kaut kas tajā visā ir un pagaidām izskatās, ka ieguvēji būs tie, kuri šīs grāmatas nepalaidīs garām.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Pirmā daļa jau gan paguvusi labi aizmirsties, bet nu nekas- var lasīt arī otro. Vispārējais iespaids tāds, ka te nu beidzot kaut kas notiek, ir ekšens un virzība. Varbūt tādēļ, ka darbība daudzmaz “reālā” laikā un telpā, pa lielākai daļai starp cilpām, nevis nemitīgi cilpojot vienā un tajā pašā. Droši vien arī pirmajā grāmatā kaut kas norisinājās, bet no turienes saglabājusies tāda kā pēcgarša- ka nav skaidrs, kāpēc tas viss “pa lielam” vajadzīgs. Te vismaz ir mērķis- atgūt mis Perigrīni. Lai gan varen nopietns ir Klauna jautājums- un ko jūs darīsiet pēc tam? Izrādās, ka neviens īsti nezina, ko darīt pēc tam- gan jau Perigrīne par visu parūpēsies. Galu galā- tie ir bērni. Neparasti, mūžveci, gudri bet tikai bērni, par kuriem kāds visu laiku ir rūpējies. Nu vajag viņiem to drošo vidi un bērnudārza audzinātāju. Un tas noved atpakaļ pie tā paša, kas mani mulsināja jau pirmajā daļā- da kāda, tā sakot, šādu “bērnu” eksistēšanai vispār jēga? Pagaidīsim trešo daļu.
:) Starp citu, kaut nu to imbrīni būtu saukuši citādāk, nevis par Perigrīni! Man visu laiku slēdzas klāt bērnu dienu stāstiņi par ēzelīti Mafinu un viņa draugiem. Tur bija pingvīns Perigrīns. Kaut gan- arī pingvīns putns vien ir, tā ka viss ir štokos. Klau, vai nu palaidu garām, vai nekur īsti nebija aprakstīts- kāda putna veidolā tā dāma ir? :)
Kaut kāds plēsoņveidīgs vanagpiekūns bija, ja jau baložus spēja mušīt :)