Nosaukums: Pīlādži
Autors: Ezerietis
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1969
LPP: 272

Par grāmatu-
Ezerieša (īstā vārdā Kārlis Augenbergs) deviņu stāstu krājums.

Ezerieša ”Pīlādži” man plauktā atrodas nez cik ilgi. Pat nezinu no kurienes šī grāmata atceļojusi. Varētu būt kādā maiņu galdā pagrābta bada laikā. Katrā plauktu kārtošanas reizē es to pārcilāju, bet ārā mest bija žēl- un ja nu laba! Jāizlasa, tad redzēs, ko darīt. Beidzot sasparojos un ieliku šī gada lasīšanas sarakstā.

Novērtējot grāmatas plānumu un stāstu īsumus (izņēmums ir Paiskas dēli- ap 100lpp), spriedu, ka grāmatu izlasīšu vienā vakarā un tad jau arī iespējamais neinteresantums paies nemanot. Nekā! Īsums ir mānīgs- grāmatā ir tiiiik gara bezcerība un depresija, ka vienā vakarā tāda deva var būt iemesls bēdu slīcināšanai alkoholā.

Nezinu, kas autoram bija par vainu- vai dzīvē neiznāca būt kārtīgam revolucionāram vai arī pārāk derdzās saulains laiks, bet visos stāstos ir kāds pamatīgs konflikts, kas obligāti ir jāpasvītro ar nāvi. Vēlams vairākām. Pirmos divos stāstos mira bērni (difterijas epidēmija), pēc tam bija kārta sirmgalvim, kuram nomira sieva. Tad bija ģimenes konflikts (māte neko, bet tēvs reliģiozs fanāts un iekausta sīci par to, ka runā pretī mācītājam), kas milzt gadiem. Vēl arī brālis nošauj brāli. Citu parauj revolūcija. Un visam pa vidu tāda drūma bezcerība- ja nu kādam klājas labi, tad turpat jāizgāž muca darvas un viss jāapķēpā. Īpašs zobs uz turīgiem zemniekiem, mācītājiem un valsts darbiniekiem.

Ja nu kāds meklē drūmo latviešu literatūras piemēru, tad šis būtu īstais paraugs. Pārējiem te īsti nebūtu ko lasīt- ne kārtīgi tēli, ne vide, ne valoda, ne arī kāds prieks un gandarījums.

Grāmatas vērtējums: 2/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.