Zalite_vaks-galagala.cdr

Nosaukums: Pieci pirksti.
Autors: Māra Zālīte
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2014
LPP: 293

Par grāmatu-
Laurai ir pieci gadi un viņa kopā ar Mammu un Tēti atgriežas Latvijā pēc piecpadsmit izsūtījumā pavadītiem gadiem. Viņi atgriežas vecāku mājās, kur viss tagad ir mainījies. Laura pirmo reizi ir Latvijā un viņa satraukti mēģina iepazīt un iemīļot šo zemi.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Māra Zālīte- grāmata Pieci pirksti

Bibliotēkā uz šo grāmatu ir gara rinda. Nezinu kad un kur es par šo grāmatu uzzināju pirmo reizi, bet sapratu, ka gribu izlasīt. Ka vajag izlasīt. Tāpēc nostājos rindas galā. Gan jau pienāks mana kārta un vēlēšanās lasīt nebūs pārgājusi.

Vakar kārta pienāca- bibliotekāre zvana un saka, ka varu nākt pakaļ grāmatai. Tā kā man jau bija paņemtas sešas grāmatas no bibliotēkas, tad mēģināju sarunāt, lai rindu pārliek. Nē, tā nevarot- nojukšot kārtība. Ja nevar, tad nevar- būs man septītā grāmata.

Vakarnakt sāku lasīt un… nezinu cik ilgi un cik tālu aizlasījos, bet grāmata ierāva. Piespiedu sevi nolikt grāmatu nost, jo miegam ar savas stundas vajadzīgas. Piespiedu ar domu, ka es šo grāmatu nopirkšu. Ka šai grāmatai jābūt manā plauktā. Ka došu un ieteikšu lasīt visiem radiem, draugiem, paziņām. Vispirms jau savai meitai. Un pats pārlasīšu. Vairākkārtīgi.

Šodien, pēc izlasīšanas, savas domas neesmu mainījis. Tikai nostiprinājis apņemšanos.

Zinu, ka par grāmatu tā nedrīkst teikt, bet- Māras Zālītes ”Pieci pirksti” ir labākais darbs, kas ir lasīts.

”Pieci pirksti” ir visa tā latviskā dzīvesziņa, vēsture, sāpe un gudrība, kas ir mūsos. Uz palikšanu. Tik ne vienmēr tā ir pamanāma un saprotama. Grāmata to pamana, saprot un spēj pacelt lasītāja emocijas, iztēli un saprašanu tā, ka nav šaubu- tu esi braucis kopā ar Lauru mājup. Tu es bijis TUR un tagad esi TE. Un mēģini saprast kāpēc tev bija jābūt TUR un kāpēc TE tagad ir tā.

Saprotu, ka tādas ”labākās” grāmatas jau ir bijušas. Un būs. Saprotu, ka nevar salīdzināt ar citām grāmatām. Saprotu, ka nevar salīdzināt maizi ar ūdeni. Bet tāpat saprotu, ka šoreiz ir savādāk. Šī IR labākā grāmata. Pat bez salīdzināšanas un saprašanas, ka bija un būs vēl kāda labākā grāmata.

Laura ar savu Mammu un Tēti dzīvoja Barakā. Tur bija vēl daudz un dažādi cilvēki. Ārā bija ļoti auksts. Viņi izdzīvoja un devās atpakaļ uz Latviju. Pareizāk- Mamma ar Tēti devās atpakaļ. Laura devās turp pirmo reiz.

Latvijā lauru ar vecākiem sagaidīja ne tikai Mīma ar Papu un suņuks Ripsis, bet arī izpostīts dārzs un mājas lielajā istabā ierīkotā cūku kūts. Un zilā traktora riepa pagalmā kā puķdobe. Un mazajam sibīrijas bērnam neizprotamais, ka dārzā var būt tik daudz plūmes. Ka nebūs jācieš bads. Dusmas uz Mammu, ka ravē un met ārā balandas un vārpatu- jo tas taču ēdiens! Ka jājauc krievu vārdi ar latviešu. Ka nevar vilkt smukas drēbes, bet tās jātur paslēptas kastē. Ka dārzā ir gliemeži. Ka ir tik daudz jauna, interesanta un nesaprotama. Bet tajā pat laikā to ir tik patīkami izzināt.

Te varētu stāstīt vēl un vēl. Arī citātus sarakstīt un izrakstīt. Aprakstīt sirdssmeldzīgos stāstus un noskaņu. Dalīties ar jautrajiem un balsī smejamiem notikumiem. Slepus noklausīties kopā ar Mīmu un Papu piecgadīgā bērna operas dziedāšanu ābeļdārzā, kuru viņai Barakā iemācīja izsūtītā ebrejiete Asja. Mēģināt kopā ar bērnu saprast kāpēc cūkas bija jātur istabā kā Sibīrijā? Kāpēc grāmatas samta vākos ir jāpamet mēslos. Kāpēc kaimiņu mājā tagad ir verandai izsisti stikli un aizkaru vietā pie logiem piekārti palagi? Kāpēc tur pagalmā trīs smirdīgas krievu večas grauž saulespuķu sēklas? Kāpēc par Sibīriju nevienam nevar stāstīt un ja kādam izstāsta, tas netic. Netic, ka tā ir bijis un ka tas ir piedzīvots.

Patiešām bija ļoti liela bauda lasīt. Skumja bauda. Dusmīga bauda. Un arī jautra bauda. Visāda.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.