Pērlu zvejnieks

Nosaukums: Pērļu zvejnieks
Autors: Jānis Poruks
Izdevniecība: Valters un Rapa
Gads: 2004
LPP: 140

Latvijas kultūras kanons- literatūra

Par grāmatu-
Pagasta rakstveža Vairoga dēlam Ansim ir sapņaina daba un tāda kā mākslinieka dvēsele. To pamana muižas pārvaldnieks Tālheims, kurš nolemj palīdzēt Ansim apmeklēt gan ģimnāziju Rīgā, gan augstas skolas ārzemēs. Ansis piekrīt, jo gan pašam prasās labu izglītību iegūt, gan dzīve svešumā palīdzēs aizmirst nelaimīgu mīlestību.

Nākamā grāmata gan no skolas repertuāra, gan no Latvijas kultūras kanona. Un arī šoreiz es varu teikt, ka ”ne pārāk”. Skaidrs, ka neba jau man par patikšanu darbi tiek likti kultūras kanonā. Bet tas jau netraucēs man izteikt savas subjektīvās domas.

No skolas laika atceros tikai to, ka ”Pērļu zvejnieku” nelasīju. Klasē kaut kas tika par šo darbu runāts, bet nekas prātā nav aizķēries.
Tagad, pēc izlasīšanas, tā vien gribas jautāt- un ko gan tur skolnieks varētu pamanīt? Puisi sapņotāju un skolas žargonā sakot ”mīksto”, kurš labāk izvēlas vienpatībā ciest, nekā ņemt meiču pie rokas? Izvēlēties paklausīt naudas devējam, ka mīlestība nobeigs viņā pērļu zvejošanu un tāpēc vien ir jāpiesargās no meitenēm kā sērgas? Bet kur tur morāle? Nomirt vienam un neko nesasniedzot? Turēt romantisku atkaliemīlēšanos vērtīgāku, nekā mīlas uzturēšanu apprecoties?
Ehh, es laikam esmu pārāk liels maita savos uzskatos, bet nespēju saskatīt to burvību, kas man no šīm lappusēm tiek vēstīts.

Gudros rakstos smēlos informāciju, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs un, kas būtiskāk- pirmais romantiskais manifests latviešu literatūrā. Bet… bet ar to man ir par maz, lai varētu šo darbu vērtēt savādāk. Nu nespēju es uz to skatīties ar labākām acīm.

Mani drīzāk kaitināja tāda ņergāšanas ar sevi, citiem, jūtām… Doma par pērlēm un to zvejošanu ir laba. Es pat teiktu- izcila. Tik kāpēc tā jāspiež uz to asaraino un nīkulīgo pusi? Es saprastu ja būtu kāds latviešu Ahilejs, kuram nepaveicās ar papēdi. Bet visādi citādi viņš būtu pamatīgs darītājs, karotājs un vispār- vīrs kā ozols. Ar romantisku ievirzi, ja būtu dikti nepieciešams.
Bet Ansis…. Ansis tik vien kā atšuj meitenes un fano par Vāgneru. Saprotu, Ansis vispirms gribēja atrast sevi, kļūt par vīru (t.i.- veci), bet gala beigās izdila gultā.

Laikam es šajās pēclasīšanas pārdomās izklausos pārāk neromantisks. Bet, ko lai dara- darbs nepaņēma. Ne ar valodu, ne ideju, ne varoņiem, ne pērlēm. Tik vien varu kā nolikt šo grāmatu pie citiem latviešu vaimandieniņ darbiem.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.