Nosaukums: Pērles un pelni
Autors: Guntars Tenne
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2009
Lappuses: 272

Par grāmatu-
Kurzemes hercogiste 17.gs vidū, kad pēc kariem un posta ir sācies hercogistes uzplaukums. Tauta strādā un mīl savu hercogu, līdz vienā brīdī zviedri nolemj uzbrukt Kurzemes hercogistei un pakļaut gan valdnieku, gan kursas tautu.
Ja valdnieku vēl izdodas sagūstīt, tad ar tautu ir grūtāk- tā cīnās par savu zemi, savu valdnieku un savu brīvību.

Iepriekš neko nebiju dzirdējis par grāmatas autoru Guntaru Tenni, arī viņa pirmo grāmatu ”Asmens pret asmeni” nebiju lasījis, bet grāmatas apraksts lika saausīties- vēsturisks romāns un vēl par Latviju! Jāpaskatās ko mūszemes autori spēj parādīt.

Nav slikts sižets, nav slikti tēli, bet… dialogi. Ne tikai grūti lasīt, kad dialogiem katra teikuma galā ir -viņš sacīja, viņa sacīja, teica viņš, viņa teica… Man jau liekas, ka lasītājiem būtu vairāk vai mazāk skaidrs, kurš un ko divu cilvēku sarunā saka un nebūtu vajadzība šādi piesātināt sarunas.

Arī paši dialogi no sākuma mazliet uzjautrināja, pēc tam jau sāka nedaudz kaitināt- neticu, ka vai ik katrā teikumā, tālajā 17.gadsimtā, lietoja ”O, cēlais bruņiniek!” vai ”O, daiļā jaunava!”. Pārāk stīvi un nedabiski izklausās.

Lasot grāmatu, acu priekš tā vien rādījās naivā un jautrā latviešu kino klasika ”Vella kalpi” un ”Melnā vēža spīlēs”. Nezinu cik autoram tas sanāca dabiski, cik ar nodomu, bet asociācijas bija un tas man patika. Ja kāds nodomātu uzņemt kādu līdzīgu filmu iepriekšminētajām, tad pilnīgi mierīgi pēc šīs grāmatas varētu to darīt. Piemetot kādu devu jautrības, varētu sanākt līdzīgs kino.

Grāmatas lielākais pluss ir tās mēģinājums būt vēsturiski precīzai- ne tikai ir mēģināts rekonstruēt tā laika notikumus vadoties pēc vēstures materiāliem, bet arī liela daļa personāžu bija ”īsti”. Lai gan man dažbrīd traucēja tās paskaidrojošās remarkas lapaspuses apakšā (pārāk bieži tās tur parādījās), tomēr es gribētu paslavēt autoru par vēstures interpretāciju. Vienīgi, ļoti prasījās kāds priekšvārds, kur būtu nedaudz izskaidrots vai tas ir vēsturisks romāns, vai mēģinājums uzburt ainiņas no tā laika Kurzemes. Vai abi kopā.

Nelielu sajukumu radīja pirms pēdējās nodaļas esošais ”nobeigums”- it kā visi gatavojas lielajai un izšķirošajai cīņai par Vindavu, bet pēkšņi (265.lpp) parādās nobeiguma aina un faktiski jau tiek pielikts punkts. Un tikai tad seko izšķirošā cīņa par Vindavu (laikam jau kāds burtlicis būs sajaucis nodaļas aiz kura likt šo nobeigumu).

Man patīk vēsturiski romāni un es ceru, ka autors, jau ar divām grāmatām, būs kārtīgi piešāvis roku un nākamā sanāks mazāk stīva un vairāk dabiskāka. Ar spilgtākiem tēliem un izteiktāku sižeta līniju.

Šīs, kā arī citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.