Nosaukums: Pēdējais lapzemietis
Autors: Olivjē Triks.
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2017
LPP: 478

Olivier Truc- Le dernier lapon., 2012.
Tulkojums latviešu valodā- Inga Mackēviča

Par grāmatu-
Skandināvijas ziemeļos ziemeļbriežu policijai parasti nav daudz darba- tik vien kā apbraukāt plašās ganības, atrisināt vietējo nesaskaņas par ziemeļbriežiem vai kādu sadzīves konfliktu, kuri parasti līdz protokoliem nenonāk. Bet te ar dažu dienu atstarpi uzreiz divi noziegumi- kāda sāma slepkavība un no vietējā muzeja nozagtas šamaņa bungas. Jaunajai Ninai un pieredzējušajam Kemetam ne bez grūtībām jāmeklē slepkavas pēdas, kuru sākums meklējams vēl pirms septiņpadsmitā gadsimta.

Grāmata uzrunāja vairāk ar vidi, ne ar žanru vai daudzajām godalgām. Bija interesanti iepazīties ar autora skatījumu par to, kas detektīvisks var norisināties skarbajos ziemeļos. Kā nekā pie āra temperatūras -40 jābūt spēcīgam dzinulim, lai ietu darīt nejaucības.

Klemets Nango ziemeļbriežu policijā strādā jau ilgu laiku un līdz šim viņam par darbu nav bijis jāsūdzas. Jā, ir bijusi nepatīkamu vārdu apmaiņa ar dažiem vietējiem, kuri, piesaucot viņa sāmisko izcelsmi, mēģināja apsaukāt viņu par nodevēju un nostāšanos pret sāmiem. Kā nekā sāmu konflikti ar vietējo varu ilgst jau vairākus gadus. Un ne tikai ar varu- arī citi nespēj pieņemt ziemeļbriežu audzētāju dzīvesveidu, jo vieni nevar lidot ar helikopteriem (traucē ziemeļbriežu ganāmpulkiem), citi nevar braukt ar motocikliem (tas pats), vēl citiem nepatīk sāmi kā tādi.
Arī paši ziemeļbriežu audzētāji savā starpā konfliktā, jo nereti neievēro citu ganību robežas vai nepatīk citu ganāmpulku ieklīdušie dzīvnieki.
Neskatoties uz to visu, dzīve ir diezgan rāma un nav brīnums, ka abi noziegumi spēja izsaukt spēcīgu rezonansi no vietējiem. Un ne tikai vietējiem- arī tuvojošā ANO konference deva papildus iemeslu stresam, kas tikai lieki sarežģī izmeklēšanu Klemetam un viņa jaunajai kolēģei Ninai.

Tagad mēģinu noformulēt, kas tur bija vairāk- detektīvs vai trilleris? Laikam jau abi. Neko nevar pārmest par spriedzes radīšanu un tāpat arī par noslēpumu šķetināšanu. Ja nu vienīgi gribējās beigās dažus pavedienus pasniegt savādāk. Tā, lai tie vairāk iederētos kopējā noskaņā. Citādi ar tiem ļaunajiem sanāca mazliet novienkāršoti. Un tas trača cēlonis ar īsti nesalīmējās ar bungām (precīzāk- ar bungu vecumu).

Tēli, lai arī ne pārāk spilgti aprakstīti, savas lomas pildīja un nelēca ārā no kopējā ansambļa. Visi viņi bija tādi savrupi, sevī ierāvušies un kažokādās satuntulējušies, ka ar to gandrīz arī viņu apraksts beidzās. Izcēlās laikam vienīgi francūzis.

Vides un dzīvesveida attēlojums bija jau daudz izsmeļošāks un līdz ar to arī vairāk pieķērās pie sirds. Nezinu vai tas no autora puses bija tā domāts, bet man nolasījās tieši šāda vēsts- daba vispirms, tad tradīcijas un beigās tas cilvēks, kurš mēdz piemirst par pirmajiem diviem. Un tad nu ciešs. Un cieš visi trīs.
Labs stāsts par skarbo ziemeļu tautu likteni, kur no vienas puses spiež senču mantotais dzīvesveids un no otras- vēlme kaut ko mainīt. Un ja vēl pa vidu ir alkohols, baznīca un alkatība, tad cilvēkiem ir divtik grūti.

Lai arī citu atsauksmēs nemanīju, tomēr kā mīnusu gribētu norādīt brīžam neveiklos teikumus, kuri ik pa laikam iedūrās acīs. Nezinu vai tādos brīžos ir mēģināts saglabāt kaut kas no autora rokraksta (bet tad jau vajadzēja būt biežāk) vai arī tā ir mana lasīšanas īpatnība (ja jau citi neminēja). Te laikam vietā būtu jautājums- kāpēc beigās lapzemietis tika rakstīts ar lielo burtu?

Kopumā darbs uzrunāja un, neskatoties uz dažiem sižeta neveiklumiem (piemēram, ģeoloģija un Geigera skaitītājs), atstāja labu iespaidu un labprāt vēlētos izlasīt arī autora nākamo grāmatu par sāmiem un policistu Klemetu Nango.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.