Nosaukums: Pastariņa dienasgrāmata
Autors: Ernests Birznieks-Upītis
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1975
LPP: 374

Par grāmatu-
Triloģija par autora bērnības dienām Tukuma puses Dzirciemā un jaunības dienām Kaukāzā, kur viņš strādāja par skolotāju un vēlāk bija naftas kompānijas darbinieks.

Pamazām jāpalāpa arī aizvadītā gada lasāmais saraksts. Pastariņu biju lasījis, bet izskatās, ka tālāk par triloģijas otro daļu nebiju ticis- noslēdzošā daļa man bija jaunums. Gandrīz vai jaunums bija arī pirmās divas daļas, jo lasīts bija kādus gadus divdesmit piecus vai trīsdesmit atpakaļ.
Triloģijas pirmajā daļā ”Pastariņš mājā” stāsta par laiku, kuru Pastariņš pavadījis savā dzimtajā lauku mājā Dzirciemā- par mājiniekiem, kalpiem un pagasta atsūtītajiem nabadziņiem, kuri tika izmitināti katrās mājās uz kādu laiku. Tad vēl palaidnības, svētki un darbi ar pienākumiem.
Otrā daļa ”Pastariņš skolā” vēsta par skolas gaitām netālu esošajā veckunga mājā, kur apkārtnes bērni tika mācīti- iepazīšanās ar skolas dzīvi, skolēniem, pienākumi un svētku svinēšana. Vēlāk nonākšana arī pilsētas skolā un skolas beigšana.
Triloģijas pēdējā daļā ”Pastariņš dzīvē” vēsta gan par Pastariņa mēģinājumu iestāties Pēterburgas skolotāju institūtā, gan strādāšanu par kroņa muižā par skolotāju un vēlāk nonākšanu pie mežziņa, kura bērnus viņš skoloja. Un pateicoties mežziņa darba vietas maiņai, devās viņam līdzi uz Kaukāzu.

Grāmatas priekšvārdā tika uzsvērts, ka autors neko nav izdomājis- visu kā bijis, tā arī pierakstījis. Un te, manuprāt, ir darba lielākā vērtība- tīras atmiņas , kas bagātinātas ar apkārtējās vides un apkārtējo cilvēku mīlestību. Gan ejot darbā, gan veicot nedarbus, gan mācoties skolā- visur jūtams autora neviltotais prieks par to mirkli. Prieks lasīt un baudīt.
Īpaši pie sirds gāja grāmatas valoda- senāki vārdi, vietvārdi, izruna- tā bija bauda lasīt un meklēt, saprast tā vārda nozīmi. Bija sajūta, ka esmu aizceļojis laikā un tur ir tik labi, ka varētu palikt.

Lai arī grāmatas pēdējā daļā netika pieminēts ”Pastariņš”, tomēr nedaudz komiski maisījās pa vidu tā sajūta, ka mazais puišelis ar šo iesauku nu ir skolotājs Kaukāzā, kurš ceļo no vienas valsts uz otru, tiekas ar haniem, vēro persiešu reliģiskos svētkus un sāk strādāt naftas kontroles dienestā. Visu laiku nācās sev atgādināt, ka Pastariņš nu ir liels vīrs un cik jau tie gadi ir pagājuši no bezrūpīgās lauku sētas puišeļa dzīves, kuram lieli prieki bija Klāva uzmeistarotie ratiņi un lielas bēdas bija cīkstēšanās ar zostēviņu.

Arī šo grāmatu lieku pie tām, kuras noteikti vēl ir jāpārlasa, īpaši vēl, ja prasīsies kāda literāra pote pilna ar sirsnību un latviskumu.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.