Perucs

Nosaukums: Pastarās dienas meistars
Autors: Leo Perucs
Izdevniecība: AGB
Gads: 2001
LPP: 176

Leo Perutz
Der Meister des Jungsten Tages
1975
Tulkojums latviešu valodā- Aija Jakoviča

Par grāmatu-
Kādā saviesīgā vakarā Eigens Bišops izstāsta gadījumu iz dzīves, kurā vairāki paziņas, neskaidros apstākļos, izdarījuši pašnāvības. Un dažas stundas vēlāk arī pats Bišops tiek atrasts savā mājā nošauts. Visas pazīmes liecina, ka tā ir pašnāvība, lai gan netrūkst iemeslu, lai to varētu saukt par slepkavību. Negaidot policijas izmeklēšanu, trīs viesi ķeras pie noslēpumainā gadījuma izmeklēšanas.

Perucs manās rokās nonāca kā nejauša izvēle. Lai arī nejauši uzietā informācija par viņa grāmatu ”Pastarās dienas meistars” ir diezgan slavinoša, man visu laiku bija skepse par šo ”ģeniālo spriedzes romānu”. Varbūt tā arī mazliet maisīja jau no paša sākuma pilnībā uztvert tās iespējamās ģeniālās spriedzes stīgas. Bet tāpat teikšu, ka bija interesanti. Un savdabīgi.

Rit 20.gadsimta pats sākums un jauns virsnieks Jošs savā dienasgrāmatā apraksta nesenos notikumus, kuros viņš tika ierauts. No sākuma kā aizdomās turamais, bet vēlāk (lai arī aizdomas nemazinājās) jau kā aktīvs notikumu izmeklētājs.
Viss sākās kādās viesībās pie Joša bijušās līgavas, kura tagad ir precējusies ar aktieri Bišopu. Tā kā aktierim ir trausla dvēsele, bet viņa kredītiestāde ir bankrotējusi (visa nauda pagalam), tad viesības rit nedaudz noslēpumainā gaisotnē, jo visi cenšas no viņa šo notikumu noslēpt. Bet neilgi pēc tam, kad aktieris pastāstījis viesiem par pilsētā notikušajām noslēpumainajām pašnāvībām, atskan divi šāvieni. Aktieris ir miris un nu visi ar aizdomām skatās uz virsnieku Jošu, jo nevienam nav noslēpums, ka viņš joprojām pārdzīvo šķiršanos no savas bijušās līgavas.
Karstgalvjus cenšas nomierināt starp viesiem esošais inženieris Zolgrūbs un doktors Gorskis, kuri apņemas atklāt šo nāves gadījumu. Vēlāk viņiem pievienojas arī pats aizdomās turētais virsnieks Jošs un viņi pamazām virzās tuvāk atminējumam.

Lasot tā skepse mazliet izsējās un dažviet bija tīri interesanti. Vismaz tā pasniegšanas forma un pēcvārds lika šim darbam treknu plusu. Mazliet pieplusoja arī savdabīgā pieeja ļaunajam tēlam. Negaidīti un līdz ar to arī patīkamāk.
Jāatzīst, tāpēc arī mazliet grūtāk sagremojams, bet te lielu darbu paveica pēcvārds (atkāpe- domāju, ka ar laiku domas par grāmatu mainīšu. Vismaz ir tāda sajūta, ka sagremojot un nosēžoties nāks arī apskaidrība (pamazām jau nāk)).

Mazliet jau tā kā prasījās tas senais posms tāds izvērstāks un arī beigu daļa likās mazliet sasteigta, bet laikam jau visu nevar gribēt. Žanrs prasa savu. Un, ja pareizi es sapratu, tad autoram bija tāds stils- rakstīt pārāk neizplūstot apjomā.

Starp citu- es te visu laiku runāju par žanru (detektīvu), bet tikpat labi tas varētu būt pavisam cits stāsts par sevī mītošo slepkavu un to nomācošo bagāžu, ko ikviens stiepj sev līdzi. Tad laikam būtu jārunā par citu žanru un tām slēpti atklātajām vai atklāti slēptajām iespējām katram atrast grāmatā to, ko viņš grib vai var atrast.

Kopsavilkumam varu teikt, ka ”Pastarās dienas meistars” spēja aizraut, gan ar savu mīklu, gan ar tā laika gaisotni. Un stāsts ieguva citu skatu pēc grāmatas pēcvārda izlasīšanas.
Nav tā, ka dzelžaini iesaku (vismaz pagaidām), bet, ja trāpās pa rokai, tad garām laist gan nevajadzētu.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.