Nosaukums: Pareizais tonis.
Autors: Mārtiņš Kauliņš.
Izdevējs: Jānis Kukurs, Praktisku rakstu apgādiens.
Gads: 1928
LPP: 192

Par grāmatu
Grāmata par pieklājību un smalkiem sadzīves ieradumiem.

Lai arī grāmatu izvēlējos lasīt ne tur esošo pamācību dēļ, bet tieši ”to laiku” valodas un ”to laiku” ieteikumu dēļ, kaut kas pamācošs ar nāca komplektā. It kā daudz kas saprotams un zināms, bet tajā pat laikā tik svešāds- dzīves uztvere, uzvedības viesībās, skolas naudas nodošana un mācītāju sveicināšana. It kā nieka simt gadi pagājuši, bet viss ir savādāks. Piemēram, ”kā apakšnieks ierodies vienmēr rūpīgi ģērbies, bet nekad smalkāk kā tavs maizes devējs”, ”Garus nagus, vai vienu garu nagu, jau sen vairs neuzskata par skaistiem”, ”ja tu esi sieviete, tad nepīpē nemaz”, ”nesaprastas sievas bieži ir nesaprātīgas sievas. Ja tu gribi savu vīru saistīt pie mājas, tad neskopojies virtuvē”, ”nepierod, vai atradinies, pastāvīgi kaut ko turēt rokā un ar ko darboties”. Pēdējais mūsdienās, kad katram mobilais tālrunis teju pastāvīgi ir rokās un pīkst, ir pagrūti izpildāms. Vēl jau bija par sēdēšanu, spieķa turēšanu, cepures celšanu sveicinot, vizīšu kartes atstāšanu un sūtīšanu (kad dodas vai plāno doties ciemos). Bija interesanti lasīt un dažbrīd mēģināju uzburt ainiņas par vienu vai otru pamācību mūsdienās. Kaut kas jau noteikti atgriezīsies, bet liekas, ka tā dzīves uztvere ir zudusi. Nu, varbūt britu augstmaņi vēl šādi ņemas, bet mūsdienu cilvēks kļūst vairāk praktisks un mazāk vērības piešķir uzvedības normām. Starp citu- grāmatā bija pamācība, ka labais tonis ir nenovēlēt ”uz veselību!” otram pēc šķaudīšanas. Lūk, šo mēs gan varētu pārņemt. It kā nekas slikts jau nav, bet kāpēc jāpievērš lieka uzmanība šķaudienam? Var taču visi izlikties to neredzam, gluži tāpat kā klepu vai nokriķināšanos.

No vienas puses ir mazliet žēl, ka šādas manieres pazūd, bet no otras- liekas, ka tagad viss ir brīvāks un atraisītāks. Nav jādomā par to ar ko runāt un par ko nerunāt. Kā ēst un ko nedrīkst aiztikt (patika grāmatā pieminētais – ”godam likts, ne ēšanai”). Par to prieka vai līdzjūtības izteikšanu (pirmo drīkst, bet otro nē) pa tālruni gan vēl nevaru sev noformulēt sajūtas. It kā tagad viss notiek mobilajā tālrunī un nekrologus neviens nedrukā, bet tajā pat laikā- vai es vēlos bēdīgā brīdī saņemt zvanu un visu to vēl pārrunāt?

Grāmatā ir aplūkoti ļoti daudz un dažādi gadījumi kā vajadzētu darīt un, kā neklātos. Pamatā ir vienkāršs jautājums un tad dota atbilde ar piemēriem (bieži šie piemēri gan mazliet mulsināja- kā, piemāram, par līķa ratiem). Viss skaidri, saprotami un viegli izpildāmi. Varbūt vienīgi mūsdienās mazāk noderīgi, bet tomēr- sabiedrībā mēs visi esam kungi un dāmas, ja mēs kā tādi izturamies.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.