ergle

Nosaukums: Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi.
Autors: Zenta Ērgle
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1972
LPP: 416

Par grāmatu
Trīs Zentas Ērgles grāmatas- Par mūsu sētas bērniem, Tā tik bija vasara! Un Esmu dzimis neveiksminieks vienkopus. Pirmās divas grāmatas ir par kādā Rīgas namā dzīvojošu bērnu piedzīvojumiem gan savas mājas pagalmā, gan pavadot vasaru Jūrmalciemā. Trešā grāmata ir par kāda skolnieka pavadīto vasaru pie radiem laukos.


Ak saldās bērnības atmiņas! Tie n-tie mirkļi, kas pavadīti kopā ar Aļku, Gunti, Maigoni, Janku, Vovku un pārējiem gan ķerot spekulantus, gan atrokot laivu, gan cīnoties ar Lašu Nāvi un viņa čilkutiem.
Pēteris Kalniņš ar saviem vasaras lauku piedzīvojumiem mani piesaistīja nedaudz mazāk. Tā īsti nevaru paskaidrot kāpēc. Laikam gaidīju Aļkas brigādes turpinājumu, bet saņēmu pīpīšus un viņu gaitas biešu vagās, ķiršu dārzā un pilsdrupās.
Bet tāpat kā pirmās divas grāmatas, arī par melno kaķi bija interesanti.

Un to šoreiz nesaku es viens pats- tam par visiem 100% piekrīt arī mana meita, kurai nule šo grāmatu lasīju priekšā. Un bija pat niknāk kā ar Poteru- nācās man lasīt vairāk un viņai cīņa pret miegu bija sīvāka nekā lasot priekšā Poteru (un ne tikai Poteru).

Tie, kuri ir lasījuši šo grāmatu (man jau ir tāda sajūta, ka to ir lasījuši visi), atceras, ka šie stāsti ir kā paraugs labai padomju bērnībai- interesantas nodarbes mājās, padomju armijas varonis kā šefs, vasaras nometne ar iespējām pastrādāt kolhozā un nopelnīt deficīta preces. Tad vēl pašam brīvprātīgi ravēt biešu vagas un atrast vācu barona nomušītos revolucionāru kaulus. Laikam tagad tas neizklausās vilinoši?

Bet tas viss nemaz netraucēja. Ne man, ne jaunajai paaudzei. Pieļauju domu, ka viņa pēc kāda laika pati pārlasīs šo grāmatu.

No mūsdienām raugoties šī grāmata ir kā tīras un nesagandētas bērnības atspoguļojums- laiks kad mājās sēdēja tikai tad, ja bija jāmācās vai bija jāsaņem no vecākiem sods. Īstā dzīve bija ārā- sniegavīri, pikošanās, hokejs, futbols, volejs… Laiks kad satikšanos norunāja iepriekš un visi ieradās laikā (izņemot Teodoru, kurš vienmēr aizgulējās).

Un visi šie mazie un lielie notikumi, kurus autore tik feini māk pasniegt- interesanti lasot gan mazam esot, gan nejūtot nekādus literāro diskomfortu lasot tagad. Pat vēl vairāk- tas jaukais humors, kas patika toreiz, patika arī tagad. Un kur tad vēl Ozoliņa fantastiskās ilustrācijas!

Grāmata, kuru noteikti vajag izlasīt un laiku pa laikam pārlasīt.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.