noslēpumu sala

Nosaukums: Noslēpumu sala.
Autors: Žils Verns
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1978
LPP: 554

Sērija: Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi

Jules Verne- L’ile mysterieuse., 1874.
Tulkojums latviešu valodā- Andrejs Upīts

Par grāmatu-
ASV pilsoņu kara laikā no konfederātu gūsta izbēg pieci gūstekņi. Viņi izmantoja vētru un ar nolaupīto gaisa balonu pamet gūstu. Vētra viņus aizrauj vairāku tūkstošu kilometru attālumā un brīnumaini izglābjoties viņi nokļūst uz nelielas neapdzīvotas salas. Tur viņi liek lietā savu prātu un izveicību, lai iekārtotos un sagādātu visu dzīvei nepieciešamo.
Saliniekiem palīdz ne tikai pašu darba prieks- viņiem ne reizi vien palīdzību sniedz noslēpumaina būtne, kas mīt uz salas.

Ja iepriekšējās abas triloģijas grāmatas es bērnībā biju izlaidis, tad ar ”Noslēpumu sala” to kompensēju desmitkārtīgi, jo šī bija viena no manām lasāmajām grāmatām, kas padsmit reizes tika lasīta un pārlasīta. Un nekad neapnika.

ASV pilsoņu kara beigās, pieci drosminieki nolemj bēgt no gūsta- inženieris Sairess Smits, viņa kalps Nebs, reportieris Ģedeons Spilets, jūrnieks Penkrofs un pusaudzis Herberts. Pēdējā brīdī viņiem pievienojas arī inženiera suns Tops. Tā nu viņi, vētras nesti, nokļūst Klusā okeāna neapdzīvotā salā. Tur ātri novērtējuši dabas daudzveidību, viņi nolemj iekārtoties uz dzīvi un gaidīt kādu garāmbraucošu kuģi.

Inženiera spožo zināšanu vadīti viņi iegūst gan ķieģeļus, gan dzelzi, gan stiklu, gan audumu. Iekopj labības lauku, iekārto ganāmpulka aploku, sakņu dārzu un pat telegrāfu. Neieņemamais mājoklis un noslēpumainais salas soģis viņiem palīdz tikt galā pat ar ļaunajiem pirātiem, kuri nejauši nonāca pie salas.

Grāmata, kā jau triloģijas noslēdzošā daļa (pirmās divas ir Kapteiņa Granta bērni un 20000 ljē pa jūras dzelmi), visu saliek pa plauktiņiem gan atklājot kādu iepriekš neizstāstītu faktu, gan ļauj atkalsatikties (kaut arī tikai uz īsu brīdi) ar iepriekšējo grāmatu varoņiem.

Grāmatu izlasīju ar tikpat lielu azartu kā jaunības dienās- bija forši un nemaz nebija jūtams tas kaitinošais vecišķums, kas vēdīja no pirmajām triloģijas grāmatām. Jā, arī te Verns paliek uzticīgs savam principam, ka vienam jābūt gudrajam, vienam jābūt skeptiķim un vienam jābūt uzticamajam kalpam. Protams, neiztikt arī bez lasītāja izglītošanas. Ja nu pēkšņi savajagas nitroglicerīnu vai šaujampulveri. Ir labi zināt arī kā un no kādām dūņām var iegūt slāpekli un ko tur vēl.

Var jau savilkt skāņu grimasi, ka autors jau nu pārcentās ar paradīzes izveidošanu uz salas, bet kāpēc gan tā nevarētu būt? Nez vai es bērnībā šo grāmatu būtu lasījis, ja viņi būtu izmesti uz plikiem akmeņiem un ēstu jēlas zivis.

Mazliet jau izbrīnīja, ka salinieki uz beigām palika tādi nepraktiski un nepadomāja par drošu rezervju veidošanu. Arī pirātiem viņi piegāja ar baltiem cimdiem. Labi, es te laikam ieslēdzu ”praktiskais latvietis” režīmu. Tādiem sīkumiem nepievērsu vērību ne bērnībā, ne arī tagad to vajadzētu darīt. Tāpēc teikšu īsu kopsavilkumu- ”Noslēpumu sala” ir ļoti laba grāmata gan bērnībai, gan, lai to atcerētos vēlreiz.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.