Nosaukums: Netēmē uz mani.
Autors: Kirils Bonfiljoli.
Izdevējs: Dienas grāmata
Gads: 2006
LPP: 198

Kyril Bonfiglioli – Don‘t Point That Thing at Me.,1972.
Tulkojums latviešu valodā- Valda Melgalve

Par grāmatu–
Čārlijs Mortekajs ir mākslas priekšmetu tirgotājs. Pie reizes viņš ir aristokrāts, gurmāns un biežs viesis policijas uzmanības centrā. Un kā gan ne- viņa mākslas priekšmetu tirgošana bieži vien ir saistīta ar zādzībām un laupīšanām. Arī šoreiz- ir nolaupīta vērtīga Goija glezna un policijas inspektors Mārtlends uzreiz dodas pie Mortekaja, bet pēdējais tēlo neko nezinošu un nesaprotošu neiesaistītu personu. Policija šoreiz ir bezspēcīga, bet tā atgriezīsies. Un Mortekajs tam būs gatavs. Patiesībā, viņš jau visam bija gatavs sen, ja vien viņam visapkārt neuzglūnētu aizdomīgi tipi ar šaujamajiem.

Nejauši tiku pie paprāvas kaudzītes ar grāmatām. Par lielāko daļu jau uzreiz bija skaidrs- ko var paturēt, bet ko dot prom. Par ”Netēmē uz mani” bija pilnīga neziņa, līdz izlasīju uz ceturtā vāka rakstīto salīdzinājumu par Vudhauzu. Šo autoru man jau sen prasījās iepazīt, tik visu laiku nesanāk. Tad nu ar iedrošinošu tvitera lietotāju ieteikumu, sāku iepazīt Vudhauzu ar viņa līdzinieku.

Starp citu- par Čārliju Mortekaju ir arī filma ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Un lasot grāmatu, jāsaka, ka tas tēls ir taisni kā radīts Depam.

Mortekajs ar savu kalpotāju Džoku ir izcili labs tandēms. Un pats Mortekajs ir izcili labs tipāžs- autors viņu ir izveidojis tik krāšņu, tik bezbēdīgu, tik asprātīgu, ka… ka pamazām sāka jau apnikt. Ne gluži apnikt, bet visu laiku spiest lasītājam uz ķiķināšanu nav labais tonis. Var daudz, var ar glanci, bet jāzina arī mēra sajūta. Tā šoreiz piekliboja. Vismaz sākumā. Beigās, kad aizgāja Amerika, tad it kā ķiķināšanas poga pierima un varēja pieslēgt stāstam arī pārējās maņas. Tiesa, tas haotiskums joprojām saglabājās. Tā jau visam varēja izsekot labi, bet dažbrīd likās, ka autoram apnika viens vai otrs notikums un viņš to steigšus nobeidza, nemaz neiedziļinoties vai tas nesarausta visu grāmatu. Diemžēl, bet saraustīja gan. Beigas ar man nepatika. Likās, ka tās kaut kā nepiestāv pārējai grāmatai un autora vēlme piešķirt grāmatai kādu asiņaināku garšu, tika pacelta augstāk par loģisku un sakarīgu stāstu.

Kopumā bija jautri. Brīžam. Bija arī interesanti. Epizodiski. Bet bija arī vilšanās. Pēcgaršā. Autora potenciāls noteikti ir lielāks un labāks par šo stāstu, kas der vien nepretenciozai izklaidei un epizodiskiem jautrības mirkļiem. Lasīt var, bet nez vai šis būs tas īstais solis pretim Vudhauzam. Lai arī šī ir tikai triloģijas par Mortekaju pirmā grāmata, ir lielas šaubas, ka meklēšu atlikušās divas grāmatas, lai sekotu šī aristokrātiskā blēža gaitām.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.