Grāmata- Neatrodamā
Nosaukums: Neatrodamā
Autors: Giliana Flinna
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 480
Par grāmatu-
Niks ar Eimiju ir precējušies jau piecus gadus, bet pēdējo pusotru gadu viņu attiecībās ir iestājies sagurums. Veicināja to darba zaudēšana, laulības līgums, pārvākšanās, Nika mātes nāve, kredīti… Kas zina cik ilgi viņi vēl būtu kopā, ja kādu rītu Niks nesaņemtu kaimiņu zvanu, ka viņu mājai durvis līdz galam vaļā. Mājā Niks atrod cīņas pēdas un redz, ka Eimija ir pazudusi. Policija pamazām apkopojot pierādījumus nonāk pie secinājuma, ka Eimijas pazušanā vainīgs ir Niks.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Giliana Flinna- Neatrodamā
Tā kā grāmata un filma mūspusē parādījās gandrīz vienlaicīgi, tad likumsakarīgi, ka nāksies pieminēt abas. Mēģināšu koncentrēties uz grāmatu.
Vispirms gan piebildīšu, ka jau sākumā biju nolēmis ievērot secību- vispirms grāmata, tad filma. Vai tā bija pareiza- par to vēlāk.
Viss sākās ar mierīgu lasīšanu virknītē saliktām nodaļām (Niks- Eimijas dienasgrāmata- Niks- Eimijas dienasgrāmata- Niks-…..), kuras nevēstīja neko īpašu. Pat vairāk- tās mani pamatīgi iemidzināja. Nē, pat vēl vairāk- es biju gatavs nolikt malā grāmatu un atlikt lasīšanu uz kādu citu laiku. Vai atmest pavisam. Jutu, ka nav priekš manis. Bet ziniet kā tas ir ar to likšanu malā- vēl tik šo lappusi, vēl tik šo nodaļu.
Un ielasījos tā, uz pāris vakariem miega pele zaudēja uzticamu klientu. Ir pagrūti nolikt malā grāmatu, kad es viņā tik dziļi iekšā. Neizlasītās lappuses nedod miera.
Ja sākumā ir tikai sīkas drupačas ar kaut kādu skaidrību vai netiešām norādēm, tad pamazām šīs drupačas pāraug tādā putrā, ka nodrebinoties sāc domāt- pat pie lielākās veiksmes grāmatas varoņi to visu nevarēs izstrēbt. Un tas tā vien liek turpināt lasīt.
Sākumā Nikam neveicas un viņam viens pēc otra uzkrīt kas tāds, kas policijai tikai raisa papildus aizdomas un viņam papildus galvassāpes. Un īstenībā viņš jau to ir pelnījis- nejēdz ne uzvesties, ne savaldīties, ne nedzert, ne vēl nedarīt piekto sesto. Principā jau uzreiz slēdzams pie strāvas. Jā, jā- autore veiksmīgi stāsta, ka visa pasaule nostājas pret Niku un tu saproti, ka viņa arī tevi nostādina tāpat. Bet tā kā tu esi gudrs lasītājs, tu meklē āķi. Jo bez tā nekādi- līķa nav, viss pārāk pretnikiski, grāmata vēl nav pusē un galu galā- kur ir Eimija?
Un āķi ir. Daudz. Uz dažiem uzraujies, dažus ignorē, dažus nesaproti, uz dažiem uzsēdini Niku. Jo īstenībā citu jau nav ko arī sēdināt.
Te laikam būtu jāliek punkts, citādi var sanākt iesēsties detaļās un nejauši atklāt tās. Šis darbs ir jālasa pašam. Bez atsaucēm un iedziļināšanās citu atklāsmēs. Te svarīga pirmatklājēja garša.
Stāsts nav par attiecībām, romantiku un kaut ko vēl no tās sērijas. Stāsts ir par cīņu zem saules, kuru tev var atņemt jebkurš un jebkurā brīdī (policija, radi, draugi, prese, televīzija….). Un cīņa var būt nežēlīga.
Vai bija pareizi pirms filmas lasīt grāmatu? Viennozīmīgi, jā. Filma tomēr ir vāja grāmatas atblāzma. Laba filma gan kā grāmatas ekranizācija, gan filma kā tāda Bet tā ne tuvu neparāda to burvību, kas mīt grāmatā. Un grāmatā šīs burvības ir daudz (varoņi, notikumi, pasniegšanas veids, sulīgā valoda, utt). Jā, arī daudz sīkām, pat kaitinošām detaļām, bet noteikti grāmata ir lasīšanas vērta.
P.S.
Jautājums tiem, kuri lasījuši- jūs šo grāmatu pārlasīsiet? Skaidrs, ka pārsteiguma moments nebūs, bet vēl jau paliek emociju atsvaidzināšana, citu nianšu un kļūdu meklēšana.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Es droši vien varētu pārlasīt, jo vairāk par pārsteigumu fascinēja autores smalkā rakšanās varoņu galvās.
Nē, nepārlasīšu. Tas taču vienkāršs trilleris ar vienreizējiem pārsteiguma momentiem.
Es to jautāju ar tādu domu, ka (gandrīz) visi par šo grāmatu izsakās ļoti atzinīgi. Un labas grāmatas liek plauktā un pārlasa. Gribējās zināt vai kāds šo liks plauktā un pārlasīs.
Patika, bet nepārlasīšu.
Pēc grāmatas noskatījos filmu un secināju, ka jā. Mani varoņi izskatījās citi, bet ir OK, labas kā viena, tā otra.
Mjā, laikam jau nepirkšu, tad arī diez vai pārlasīšu- bibliotēkā vienmēr atradīsies kaut kas pirmo reizi lasāms :). Bet ko var zināt… Mani fascinē cilvēki, kas var jau priekšlaikus sastādīt perfektus plānus, paredzot visādas iespējamības, un te nu bija- plāns uz gadiem ar visādiem rezerves ceļiem un papildināšanas iespējām. Kā tāds Lego, kuram var piepirkt vēl komplektus, un vēl komplektus un vēl… Nujā- kempinga līdzbiedrus neparedzēja vis, bet galu galā rezerves ceļš atradās.
Žēl tā bērniņa- ko viņi no viņa izaudzinās?
Filmu gan laikam negribēsies skatīties- no filmām pēc grāmatas biežāk sanāk vilšanās. Starp citu- skatos, ka Tu lasi Zvaigžņu putekļus- tur arī likās, ka filma pēc tam līdz grāmatas noskaņai īsti neaizvelk.
Jā, plāns meitenei bija labs :)
Filmu var paskatīties kaut vai dēļ tā, lai pavērotu kā grāmata ir pārnesta uz ekrānu. Prieks no skatīšanās ir mazāks, bet savs smeķis ir.
Par Zvaigžņu putekļiem- tāda ir arī doma- vispirms grāmata, tad (varbūt) filma. Bet ja Tu saki, ka nevelk… tad droši vien skatīšos ko citu.
Nu, filmā- kā vienmēr,kaut kas ir mazāk nekā grāmatā, kaut kā pavisam nav, kaut kas uztaisīts savādāk. Nu jau vairs detaļās neatceros, bet cerēju, ka filma radīs tādu pašu aizrautību kā lasījums. Teiksim, iespaidīgs aktierdarbs, vizuālie efekti vai tamlīdzīgi, bet bija tas pats parastais kino standartiņš. Nē, nu, laikam jau normāla filma, bet neradīja “to” noskaņojumu. Salīdzinājumam, piemēram, “Parastais brīnums”- diez vai man tagad gribētos lasīt to Švarca pasaku. Bet filmu noskatīties- labprāt, vēlreiz un vēlreiz, un atkal.