grāmata ”Nazis, ko neatlaist”
Nosaukums: Nazis, ko neatlaist
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 454
Par grāmatu-
Tods Hjūits skaita atlikušās dienas, kad viņš kļūs par vīru. Vēl palicis nepilns mēnesis līdz Toda četrpadsmitajai dzimšanas dienai. Četrpadsmit gadi, kurus viņš nodzīvojis uz šīs dīvainās planētas. Planētas, kur kaut kāds nezināms bacilis nonāvēja visas sievietes un vīriešu, kā arī visu dzīvo radību domas padarīja dzirdamas. Padarīja par Troksni.
Īsi pirms savas dzimšanas dienas Tods sajūt klusumu. Klusums, kas liek Todam bēgt no dzimtās pilsētas un uzzināt šausminošo patiesību par planētu un tās jaunajiem iemītniekiem.
Patrika Nesa grāmata ”Nazis, ko neatlaist” ir pirmā grāmata no triloģijas ”Haosa spēle”. Pirmā daļa no jaunās pasaules uz kuru devās tūkstošiem cilvēku labākas dzīves meklējumos. Pasaules, kurā pirms gandrīz četrpadsmit gadiem parādījās zēns vārdā Tods Hjūits. Pēdējais zēns visā pilsētā. Visi pārējie jau ir vecāki par četrpadsmit gadiem un kļuvuši par vīriem.
Tods neatceras savu māti. Arī citas sievietes viņš neatceras, jo tās visas gāja bojā. Jau kopš mazotnes viņam tiek stāstīts un stāstīts par šausminošo bacili, kas nogalināja visas sievietes. Par šausminošajiem ēnkājiem, kas uzsāka karu ar cilvēkiem. Par Troksni, kas nevienam neļauj paturēt savas domas pie sevis, jo domas ir dzirdamas. Simtiem dzirdamu domu lidinās pilsētā un rada Troksni.
Grāmatas sākums ir mānīgs. Vismaz man tāds sanāca, jo biju gaidījis, ka aizraus no vāka līdz vākam. Aizrāva, tikai nedaudz vēlāk, jo pirmajās daždesmit lappusēs neuztvēru to jaunās pasaules burvību.
Bija tik Tods Hjūits, Mančijs (viņa suns) un Troksnis. Kad vēlāk Tods sastapa meiteni un viņas klusumu (cilvēks bez Trokšņa!), tas izmainīja viņa dzīvi un manu lasīšanas aizrautību- no ”es vēl iesildos” uz ”lasu, mani šodien netraucēt”.
Ja es vēl varētu nedaudz piekasīties personāžu raksturojumam (prasījās nedaudz spilgtākus tēlus), tad pasaule viņam sanāc pa pirmo- visu ceļojuma laiku ne mirkli nebija tā, ka attēls kļūtu melnbalts vai nesalasāms. Visu laiku acu priekšā kā krāšņā filmā viens pēc otra nomainās kadri, kas lasītājam ļauj redzēt cik krāšņa ir jaunā pasaule un kādi ir cilvēku mēģinājumi kolonizēt to.
Gan lasot, gan izlasot līdz beigām man pa galvu visu laiku jaucās neatbildēti jautājumi- Kāpēc šā? Kāpēc tā? Un kāpēc ne šā vai tā? Pamatā jau visu laiku pa galvu maisījās jautājums- nu kāpēc gan viņi neizmantoja laivu un upi. Ātrāk, vieglāk un, pats galvenais- varētu iebāzt savu galvu zem ūdens, kad sajustu pakaļdzīšanos. Troksnis taču zem ūdens nebūtu Troksnis?
Droši vien tāpēc, ka tad tā būtu pavisam cita grāmata ”Nazis, ko neatlaist” un var jau būt, ka visas atbildes vēl tikai sekos, jo grāmata taču nebeidzās. Tā ir tikai pirmā daļa.
Cienu autora viedokli, un, lai arī manas domas šur tur nesakrita, uzskatu, ka Patrikam Nesam izdevies radīt aizraujošu lasāmvielu trīs (es ceru, ka visas trīs daļas būs vienlīdz labas) grāmatu garumā. Katrā ziņā ar interesi gaidu nākamās daļas.
[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Esmu lasījusi daudz atzinīgu atsauksmju, no kurām var spriest, ka nākamās daļas ir vēl spēcīgākas. Pati gan nez vai lasīšu, jo tur notiek kaut kas tāds, ko man grūti izturēt.
It kā jau iekšējā balss saka, ka nākamajai daļai jābūt labākai, jo šī tomēr tāda iesildoša ar vairākiem nezināmiem.
Ja drīkst jautāt- kas tad Tev tur ir neizturams? Es vismaz nemanīju tādus (zem)tekstus, kas liktu grāmatu turēt garas rokas stiepiena attālumā.
Oi, tas būtu spoileris, turklāt tas ir personisks vājais punkts, kas Tev droši vien neliktos nekas pārāk šausmīgs.
Par šogrāmatu vispār grūti runāt bez priekšā teikšanas :)
Kopš Erebosa es šitos Fantasy sāku uztvert kā datorspēles. Tad nu šī arī ir pirmoreiz spēlējama datorspēle- no sākuma pagrūti aptvert vidi; katru brīdi kaut kas jauns un neparedzams; uzrodas visādi ieroči un līdzekļi, kuriem jāizdomā pielietojums…. Atslēgvārds, manuprāt, tāpat kā Erebosā ir- izvēle. Izvēle pastāv, bet cik bieži mums pietiek laika, vai izpratnes, vai vēlmes pirms darīšanas padomāt par iespējamām opcijām? Un ja pietiek- kā aptvert, kura izvēle būs pareizākā?
Starp citu, pa Jaungadu paguvu izraut arī Kaulu pilsētu. Nu, tā laikam tomēr nav datorspēle, tas ir vnk trilleris. Bet lasīt lasās. Un arī vēl divas daļas jāsagaida, ak! mans nabaga maciņš!
Mani gan Erebos tik ļoti neiespaidoja :) Bet ja salīdzina grāmatas savā starpā, tad Erebosā bija labāk nostrādāti tēli, jo man visu laiku nepameta sajūta, ka Tods ir tāds Harija Potera tips- pēkšņi uzzina, ka ir baisi svarīgs, bet sajēgas tā īsti nav. Viņam vajadzēja būt krutākam.
Nu, Erebosā tomēr ir mūsu pašu reālcilvēki, ar kuriem viegli identificēties un saprast. A ej nu saproti, kā varētu justies tāds puika, kurš visu mūžu dzīvojis Troksnī. To, kāpēc tas puika tik dikti svarīgs, es kā lasītājs arī pagaidām nesapratu. (Par Poteru uzreiz varēja saprast- kā nekā vienīgais Zēns Kurš Izdzīvoja.) Galu galā dižā Prentistaunas armija gluži labi uzvarēja arī bez Toda. Bet vēl jau divas daļas priekšā, cerēsim, ka vismaz pašam autoram tas ir skaidrs :)
Nu jā, jo tas ”Ja kritīs viens, tad kritīs visi” tā arī palika gaisā karājoties.