muzibas_skartie

Nosaukums: Mūzības skartie.
Autors: Aleksandrs Čaks
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1988
LPP: 236

Par grāmatu-
Aleksandra Čaka veltījums latviešu strēlniekiem- par viņiem, varoņiem, viņu izcīnītajām kaujām un parādīto varonību.

Šī laikam būs no to grāmatu plaukta, ko visi ir lasījuši. Vismaz vajadzētu būt lasījušiem. Kā nekā skolas solu izsēdējušiem šī bija obligāti lasāmā grāmata. Ar visu no tā izrietošajām sekām- konspekti, sacerējumi, pārrunas…

Nezinu kā pārējiem, bet man viss bija piemirsies. Jā, autoru, nosaukumu un pamatdomu atceros, bet tas arī viss. Pārējais aizpeldējis līdz ar gadiem. Tā kā neoficiāli mēģinu apgūt arī Latvijas kultūras kanona literatūru, tad labs iemesls visu atsaukt atmiņā. Kas zina- varbūt uz palikšanu.

Var jau būt, ka paliks atmiņā, tikai ar to aprakstīšanu gan laikam būs sūnaināk- jo viss, kas par šo darbu ir sakāms, ir atrodams internetā (bail atkārtoties) vai grāmatas priekšvārdā/pēcvārdā. Tā kā atliek iziet tikai uz personīgajām emocijām.

Strēlnieki,
Septiņsimts gadu
Slēpētās
Zemnieku tautas
Dvēseles kvēlošā lava.
Skaļākais kliedziens,
Ko atbalso telpa un Visums;
Slepus
Sentrīts nazis,
Kas pāršķēla virves
Uz krūtīm,
Lai varētu elpot.

Vēl tik par grāmatas priekšvārdu un pēcvārdu- mēģināju tos izlasīt, bet vēlme ātri vien apsīka. Pārāk jau tas viss gudri, akadēmiski un sausi. Tīri vai prasījās kāds vidusskolas klases semināra kopsavilkums, kur izteiktās emocijas būtu dzīvākas un personiskākas.

Tāpēc paliku tikai pie grāmatas satura, jeb kā Berelis raksta- 5000 rindu plaša traģiski heroisks epa par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules kara laikā.

Un tāds tas arī ir- traģisks, heroisks, episks un pārdomu rosinošs. Kā nekā darbs parāda nevis izpušķotu vēstures interpretāciju, bet tā laika īstenību un tā laika noskaņojumu. Un to nevar nesajust. Faktiski lasot šos stāstus (nevarēju es viņu lasīt dzejā- man kaut kā pielipa stāsta formāts īsās rindiņās), ik pa laikam gribējās izrakstīt kādu rindiņu vai pantiņu, kurā īsi, bet ļoti trāpīgi tika parādīta vēlme cīnīties par savu Tēvzemi, par savu brīvību, par saviem cilvēkiem. Tāpēc viņi nemuka kā krievi vai nebaidījās kā sibīrieši. Viņi redzēja mērķi.

Šīs rindas ļoti labi piestāvētu mūsdienu politiķiem- tāds labs lozungs, kuram sekot:

Gremdē sevi savā tautā.
Mācies viņas sāpes sajust.
Ņem tās dziļi savā sirdī
Un ar tām sev lūpas dzirdī,
Lai tad tev uz mēles sārti,
Dziļas sāpju dzelmes skarti,
Tā kā lieli, kvēli sārti
Deg un liesmo tavi vārdi.

Klausies savas tautas dunā,
Viņas līksmi sāpjā runā,
Viņas varoņos un nāvē.
Mācies līdz ar viņiem stāvēt
Uzvarai un baismai pretī-
Un nekad vairs kails un netīrs
Nebūsi tu visos mūžos.

Lasot, ne mirkli nebija jādomā kāpēc Mūžības skartie ir skolas programmā vai Latvijas kultūras kanonā- tā dvēsele, kas ielikta dzejas rindās uzrunā tieši un nepārpotami- tas ir laiks, kad varoņi un varonība deva iespēju mums, nākamajām paaudzēm. Un mēs to nedrīkstam aizmirst.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.