Grāmata- Monogrammu slepkavības.
Nosaukums: Monogrammu slepkavības.
Autors: Sofija Hanna
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
LPP: 358
The monogram murder
Sophie Hannah
2014
Tulkojums latviešu valodā- Zane Rozenberga
Par grāmatu-
Kāda izbiedēta un aizelsusies sieviete pievakarē ieskrien kafijas namā un ilgi veras ārā pa logu it kā baiļodamās, ka tas, no kā viņa bēg, viņai vēl seko. Erkils Puaro, kurš te gaida savas vakariņas, steidz kundzi iztaujāt un mierināt. Pirms šī noslēpumainā kundze aizskrien, viņa pagūst Puaro pateikt, ka viņai nav ilgi atlicis dzīvot un viņa to ir pelnījusi.
Neilgi pēc tam Puaro uzzina, ka netālu esošajā viesnīcā ir atrasti trīs līķi un katram no tiem mutē ielikta aproču poga ar monogrammu.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Sofija Hanna- Monogrammu slepkavības
Laikam es par šo grāmatu nepateikšu pašu galveno, jo neesmu lasījis pašas Kristi sarakstītos Puaro piedzīvojumus. Proti- nepateikšu vai šī grāmata ir tikpat laba kā oriģinālie Puaro. Patiesību sakot, droši vien to arī nemaz nepateiktu, ja būtu lasījis Kristi veikumu. Vienkārši, es šajos, personāžu tālākizmantošanas, jautājumos esmu diezgan paļāvīgs. Ja jau kādam ir laba ideja un iespējas, tad, manuprāt, jāļauj tās realizēt.
Grāmatā ”Monogrammu slepkavības” ir viss, kas vajadzīgs kārtīgam detektīvam- labi savērpts noziegums, labi aprakstīti ļaundari un labi attēlota pēdu dzīšana. Jāsaka, ka grāmata būtu labs detektīvs arī bez Puaro. Bet tā kā viņš tur bija, tad lūkosim kā viņam tur gāja.
Un gāja labi , ar dažiem izņēmumiem.
Jau pašā sākumā Puaro prātu vairāk nodarbināja Dženija, par kuru viņš uztraucās un kuru meklēja, nevis trīs līķi glaunā viesnīcā. Mani, kā lasītāju, vairāk gan nodarbināja Skotlendjarda policists Kečpūls, kurš bija uztaisīts jau nu pārāk pelēks. Ne viņš izmeklē noziegumu uz karstām pēdām (ai, lai jau tie līķi paguļ pa nakti viesnīcā), ne var paskatīties uz nozieguma vietu (skaidrs, ka neko pamanīt nevarēs), ne īsti spēja kaut ko atšķetināt un saprast. Vienīgi tad, kad Puaro viņam visu pateica priekšā.
Lai gan grāmatā tas mēģināts notušēt ar Kečpūla nejauši pasviestām idejām, kuras tik veiksmīgi uztvēra Puaro. Jā, Kečpūls bija jauns puika, bet arī viņš bija pelnījis kādu nebūt labu īpašību, kas būtu lieti noderējusi izmeklēšanā. Savādāk sanāca pārāk jau liela autores pielīšana slavenā detektīva tēlam.
Bet tas bija sīkums. Tāds pats kā tā vairākkārtīgā ”pelēko šūniņu” piesaukšana, kura dažbrīd likās pārspīlēta.
Tie sīkumi tikai mazliet traucēja izbaudīt patiešām labi izdomātu un to laiku stilā ieturētu detektīvu, kurš aizrāva ar savu neparedzamību, pamatīgo notikumu karuseli un Erkila Puaro pamanīto, bet vēl skaļi nepasacīto faktu, kas liek lasītājam justies kā Kečpūlam un kustināt savas pelēkās šūniņas, jo kurš gan negrib atklāt vai nojaust noziedznieku tikpat ātri kā slavenais Erkils Puaro?
Monogrammu slepkavības ir ļoti labs detektīvs. Bet vai tas ir labs Erkila Puaro detektīvs, to es atstāšu katra lasītāja paša ziņā.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Paklau, kā gan Tev izdevies neizlasīt Kristi??? Nu vismaz kaut ko!
“Mazās pelēkās šūniņas” ir Puaro firmas zīme, bet es gan vispār izturos skeptiski pret slavenu varoņu pakaļdarināšanu citu autoru izpildījumā. Nu tak izgudro pats savu! Bet par oriģinālo varoni jau autors ir pateicis visu, ko gribējis. Vai visu, ko paspējis.
Ja nu vienīgi var atrast kādu citu “leņķi”, nu, piemēram, kā tajos divos- it kā- Šerloka Holmsa turpinājumos; kā nu bija- Bišu valoda un Stropa-kaut-kas vai Stropa valoda un Bišu-kaut-kas?
Man detektīvi nekad nav tā baigi uzrunājuši. Pa retam jau var.
No Kristi lasīju dažas grāmatas (laikam), bet ne par Puaro.
Tās pelēkās šūniņas jau zināju no dažām seriāla sērijām. Te (grāmatā) tās bija pārāk bieži. Nezinu, varbūt oriģinālā ar bija katrā otrā teikumā. Te neprasījās.
Jāatzīst- pret šo grāmatu man bija aizspriedumi jau pašā sākumā. Kā minēju iepriekš- man principā nepatīk citu autoru tapināti “turpinājumi” par populāriem personāžiem vai sižetiem. Pie tam šī gabala nosaukums jau nu pārāk sasaucās ar Alfabēta slepkavībām.
Un pēc izlasīšanas… nu… nē. Sižeta risinājums visnotaļ samudžināts, šķiet, ka pat pārāk. Nabaga Kečpūls ir pavisam nekāds. Tas ir, mēs šo to uzzinām par viņa personīgajiem dēmoniem, bet- atbildīgais par izmeklēšanu, apžēliņ! Pat inspektors Džeps vismaz kaut ko darīja, lai gan, protams, pēc Puaro domām viss darītais bija garām. Bet nu labi- skaidrs, ka katram šerlokam vajadzīgs savs vatsons, tikai- ja jau nodublēja Puaro, kādas bija problēmas nodublēt Heistingsu? Un ja tā ņem- kāpēc gan tur vispār bija vajadzīgs Puaro? Vienīgais iemesls, kādu varu izdomāt- ka stāsts ar kaut kādu nezināmu detektīvu negūtu pietiekamu ievērību.
Man bija vieglāk lasīt, jo nemaisījās pa vidu ”vecais” Puaro :) Tāpēc arī varēju to lasīt kā detektīvu parasto.
Bet par to kāpēc bija vajadzīgs Puaro?- nauda, nauda, nauda….
Ā, zin’, ko es nesapratu- ja Kečpūls to krustvārdu mīklu veidoja, kāpēc tam, kas sākās ar D un bija 10 burtu garš, obligāti vajadzēja būt vardarbīgai nāvei? Tas būtu saprotami, ja viņš risinātu svešu mīklu, bet ja veidoja savējo… ? Jepšu te kaut kas pazudis tulkojumā?
Man tā Kečpūla krustvārdu mīkla šķita kaut kas ar slēptu domu. Vismaz sākumā. Pēcāk jau vairāk izskatījās pēc kārtējā apstiprinājuma, ka puika nav ar īpaši garām rokām (tb apķērīgs).
Tā slēptā doma droši vien bija, lai Puaro būtu kur izmakšķerēt kārtējo “gudro norādi”, bet situācija galīgi neatbilst krustvārdu mīklas veidošanas procesam. Risināšanas procesam gan, tad nebūtu ko iebilst.
Ar taisnība.