Grāmata- Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem
Nosaukums: Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem
Autors: Rensoms Rigss
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2013
LPP: 352
Par grāmatu
Džeikobs ir sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš dzīvo Amerikā un ir tāds pats kā citi viņa vecuma pusaudžu. Vienīgais, kas Džeikobam ir īpašs tas ir viņa vecaistēvs- kurš Džeikobam jau no agras bērnības stāstīja dažādus neticamus stāstus par savu bērnību.
Pirms savas mīklainās nāves vectēvs pagūst Džeikobam dot uzdevumu- doties uz kādu salu Velsas krastos un uzzināt visus vectēva noslēpumus.
Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem.
Grāmata, kas savu stāstu ne tikai stāsta ar burtiem, bet rāda arī ar bildēm. Stāsta uzskatāmi, aizraujoši un nedaudz šausminoši. Stāsta tā, ka lasot nav skaidrs, kas radies pirmais- stāsts vai bildes?
Vectēva stāstus Džeikobam bērnībā bija interesanti klausīties, bet ar laiku piezagās tā lielā šaubu ēna un pusaudžu gados ne tikai Džeikobs vien domāja, ka vecaistēvs jau kādu laiku ir sajucis prātā. Un gluži tāpat kā par vecotēvu, arī par Džeikobu bija tādas pašas domas pēc traģiskās vectēva nāves. Jo neba nu kāds saprātīgs cilvēks pieņems, ka Džeikobs redzēja, kas nogalināja vecotēvu- briesmonis ar milzīgiem ilkņiem un vēl milzīgākām mēlēm. Trim mēlēm.
Tā nu visi ar rūpju pilniem skatieniem palīdz Džeikobam atgūties. Gala beigās Džeikobs nolemj doties uz salu, kur vectēvs pavadīja daļu jaunības- lai izpētītu taisnību par vectēvu, pats izrautos no savas drūmās ikdienas un atbrīvotos no uzmācīgiem sapņiem.
Tikai tā sala ne tuvu nav kūrorts un pamazām atklājot sabumbotā bērnunama likteni, Džeikobs saprot, ka vecātēva stāstītais un rādītais bildē nav nekādas pasakas.
Grāmata lasās ļoti viegli un autors nav iesprindzis uz gariem aprakstiem vai smalkiem raksturojumiem. Laikam to visu atstājot bagātīgajam bilžu klāstam. Bet ar to ir nedaudz par īsu, jo prasījās kas vairāk par dažām sausām piezīmēm ko katrs no brīnumbērniem ir spējīgs. Jā, tas tika minēts, bet ne pasvītrots vai izcelts. Un līdz ar to zuda tā labi izveidotā (un mazliet šausminošā) gaisotne, kas bija jūtama grāmatā līdz pat Džeikoba un lādes cīniņam. Pēc tam prelūdija pierima un sākās visnotaļ noplicināta virzīšanās uz finišu.
Par to finišu ir jārunā nosacīti, jo jau nākamā gada sākuma tiek solīta grāmatas nākamā daļa. Arī filmu veidotāji pamanījuši grāmatas potenciālu (ar pašu Timu Bērtonu pie stūres). Tā kā varam gaidīt (es ceru) aizraujošu turpinājumu, jo potenciāls ir. Pat ļoti liels.
[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ja nezina apakšstāstu par nejauši sameklētu dīvainu fotogrāfiju kolekciju, kuru izkārtojums veido stāstu nevis kā ierast stāstam pievienotas fotogrāfijas, tad pusgrāmatā tiešām kļūst neinteresanti. Bet aiz cieņas pret metodi un ticību labajam, ir vērts atlikušajai daļai vismaz izskriet cauri.
Vēl nav lasīts, bet stāv padomā. Izklausās kaut kas līdzīgs “Nams, kurā…”, ne?
Savukārt es šo ”Nams, kurā…” vēl neesmu lasījis. Laikam jālabojas :)
Ā, tas ir ļoti īpatnējs gabals. Laiciņš paiet, kamēr pierod pie tās realitātes un aptver, kas kuro brīdi ir kurš.
Saki, ka ir vērts?
Nu re, rinda pienāca. Stāsta salikums ar fotogrāfijām atgādina “Starp divieim laikmetiem”, bet sižets, protams, pavisam cits. Bet… nu tā… kaut kā… OK, ja paredzami turpinājumi, tad varbūt arī kaut kas izrisināsies. Pagaidām ir tāda kā sajūta- “nu priekš kam?” Labi, ir rezervāts bērniem “ar īpašām vajadzībām”, bet kāds ir šīs sabiedrības uzdevums? Dzīvot laika cilpā izolēti no “vientiešu” (“tukšasiņu”) sabiedrības? Nu labi, acīm redzot tā sabiedrība šo sabiedrību nepieņem un nesaprot. Bet kur tad īpatņu sabiedrības iekšējā dzīve? Kaut kādai jēgai no tām spējām taču būtu jābūt, citādi sanāk tikai tāds cirka ākstu bariņš, kuru spējas ir tikai tā- demonstrēšanas pēc.
Tagad varu salīdzināt- “Nams, kurā…” tomēr ir citādāks, lai gan tajā arī dzīvo īpatņi samērā izolētā vidē. Bet par to kaut kā ir vieglāk iedomāties, ka tāds bērnu nams-internātskola atrodas tepat blakus ielā, tikai ej nu saproti, kas tur iekšā norisinās. Galu galā es arī drusku mācījos internātskolā (nē, ne tuvu tādā:)!). Par to salas skolu tāda reālas eksistences sajūta nerodas.
Droši vien nākamajā daļā, kad būs jāglābj audzinātājas, tad bērni parādīs savas spējas (cerams). Un gan jau pateiks kāpēc sevi glabā laika cilpās (kaut kādai jēgai taču jābūt). Ja nē, tad būs jāgaida uz aiznākamo daļu :D