Grāmata- Mežonīgie detektīvi.
Nosaukums: Mežonīgie detektīvi.
Autors: Roberto Bolanjo
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
LPP: 624
Los detectives salvajes
Roberto Bolano, 1998.
Tulkojums latviešu valodā- Dace Meiere
Par grāmatu-
Trijās daļās sadalīts stāsts par Meksikas dzejnieku grupu, kuri nodibināja savu kustību un mēģināja izsisties ne tikai Meksikas, bet visas Latīņamerikas dzejas zenītā.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Roberto Bolanjo- Mežonīgie detektīvi
Citātbildes var skatīt šeit- #lasuMežonīgieDetektīvi
Jau pirms grāmatas iznākšanas jutu, ka man šis darbs ir jāizlasa. No pirmās Bolanjo latviski izdotās grāmatas ”2666” es nobijos un izlaidu, bet šoreiz nolēmu klausīt sirdsbalsij (un tulkotājas pozitīvajiem vārdiem tviterī (vispār tā ir ļoti laba sajūta, ka vari parunāt ar tulkotāju par grāmatu, kuru lasi. Es gan centos bieži neuzplīties (bet gribējās), bet vēl jau man būs iespēja ar Eko, Piņolu un, kas zin, varbūt arī ar Bolanjo 2666) un izlasīt par ko gan lasītāji šo čīliešu autoru tā mīlē.
Pirms dalīšos ar saviem iespaidiem, atvainošos. Izrādās, ka es ar savām citātbildēm jaucu gaisu- esmu sabojājis (vai pabojājis) iespaidus par grāmatu. Lai gan šīm bildēm, kas tapušas lasīšanas procesā, ir pavisam vienkāršs izskaidrojums- es tikai padalos ar to, ko lasu. Ne reklamēju, ne saku priekšā. Pat nebiju domājis, ka šādi varu kādam nosist apetīti lasīt vai vēl trakāk- iespaidot, ka grāmata ir pavisam ar citu saturu. Likās, ka visādas neskaidrības un iespējamos maldu ceļus, ja tādi būtu, var apiet ar nelielu jautājumu vietnē, kur tas citāts ir pamanīts. Tāpēc- atvainojiet, ja kādu šīs vai citas grāmatas citātbildes maldināja.
Roberto Bolanjo darbs ”Mežonīgie detektīvi” nav detektīvs vai krimiķis. Nav arī nemaz tik mežonīgs. Tas ir sarežģītā veidā pasniegts stāsts par dzīvi un savas vietas meklējumiem. Mēģinājums dumpoties pret kaut ko, mēģinājums aizbēgt no kaut kā, mēģinājums atrast kaut ko. Un nav nozīmēs, kas slēpjas zem ”kaut kā”. Varbūt kādā brīdī tā ir dzeja, varbūt citā brīdī tā ir dzejniece vai suteners un viņa bēgošā darbiniece. Galvenais ir saglabāt drosmi un nekaunību, lai kritizētu tos latīņamerikāņu literātus, kuri sasnieguši slavas virsotnes un cildinātu savas idejas, kā vienīgās, kuras spēj pavērt jaunus apvāršņus.
Apmēram šādi arī grāmatā rīkojās viscerālie reālisti- dzejnieku kustība, kuriem grāmatas pirmajā daļā pievienojās kāds jaunietis, kuram sirdij tuva ir literatūra un dzeja. Un lielā mērā gan grāmatas pirmā, gan trešā daļa ir no šī jaunā un vēl nezināmā dzejnieka skatupunkta veidota.
Nevienam jau tā īsti nav skaidrs, ko tas viscerālo reālistu nosaukums izsaka, bet tas nav arī tik būtiski- ir dumpīgais gars un lieli nākotnes plāni. Protams, kustībai ir arī savas autoritātes, kuri kā mistiski vienradži parādās te vienā vai otrā vietā. Vai arī parādās viena vai otra cilvēka atmiņās vai dzīvē. Pat ne tikai ”viena otra”- viņi parādījās daudzu cilvēku dzīvēs un tam ir veltīta visa grāmatas otrā daļa, kur pirmajā mirklī liekas, ka pamatīgā mudžeklī tiek pasniegts viens vai otrs gadījums, kur pieminēti viscerālie reālisti un viņu dzeja.
Un te laikam arī sākas tas detektīvs. Proti, lasītājam pašam ir jājūtas kā detektīvam un jāmēģina ritināt šo, brīžam ļoti grūti šķetināmo, kamolīti. Un tas grūtums te nav kādās nebūt mīklās vai alūzijās, bet noorientēšanās spējā- kā neapjukt bieži piesauktajos Latīņamerikas literātos vai kādos notikumos. Vai arī saprast, kas ir bijis, kas izdomāts un kas apreibinājumā piedomāts. Vai arī spēt salikt kopā kādu notikumu cilpu, kas ik pa laikam tekstā parādās. Brīžam ir ko noņemties un saprast. Kaut vai to, kāpēc grāmatas otrā daļa ir samainījusies vietām ar trešo daļu.
Taisnības labad jāsaka, ka dažbrīd šai ņemšanai piezogas tāds garlaikots apjukums un jūti, ka mans iekšējais detektīvs vienā vai otrā brīdī haltūrē un brauc tekstam pāri, jo Latīņamerikas literatūra līdz šim man sākas un beidzas pie Ljosas, Mistrālas, Asturiasa, Nerudas, Lobatu, Markesa (hmm, pēdējais laikam nemaz i netika pieminēts?) un pārējie pieminētie man bija tikai grūti izrunājami vārdi un uzvārdi.
Kopumā jāsaka, ka pēcizlasīšanas gandarījums ir gana liels, lai varētu teikt, ka bez mazākām šaubām pievienojos visiem tiem, kuri sevi pieskaita Bolanjo faniem. Ja nav bail no smalki samudžināta sižeta, kurš savu smalkumu atklāj negribīgi un pamazām, kā arī nebaida pamatīgā Latīņamerikas vide un kultūra ar bohēmiski noskaņotiem tipāžiem, kuriem grūti pateikt vai autors ir piešķīris vairāk rupjības vai ironijas fonu, tad šo grāmatu nevajadzētu laist garām.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Šaubos gan, vai man gribēsies lasīt arī 2666, kaut gan lasās tīri raiti, ar visu to, ka bagātīgie personvārdi pārsvarā ir sveši. Pamazām rodas iespaids, ka Meksikā puse raksta dzeju (ir arī daži gleznotāji), bet otra puse ir zilie, prostitūtas vai traki. Kas tur tuvāk mūsu dzejdaru aprindām- par mūsējiem arī varētu sarakstīt tādu lērumu ar tik daudziem konkurējošiem novirzieniem?
Ja no otrās daļas vajadzēja izveidot viedokli par tiem tur diviem- Arturo un Ulisu, tad ar to gan diez ko neveicas. Nu, varbūt drusku labāk man patīk Arturo, jo viņam vismaz kaut kā netīšām izdevās palīdzēt mammai um to puiku no aizas viņš arī izvilka.