Grāmata- Mežonīgā puse.
Nosaukums: Mežonīgā puse
Autors: Sallija Grīna
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
LPP: 400
Sally Green
Half wild
2014
Tulkojums latviešu valodā- Ieva Elsberga
Par grāmatu-
Neitans ir palicis viens un, domājot par mīļotās Annalīsas glābšanu un savu labāko draugu Gabrielu, viņam ir gan jākaļ plāns tālākai darbībai, gan jāuzmanās no medniekiem.
Kādu dienu viņu uzmeklē burve Vana un piedāvā viņam darījumu no kā Neitanam grūti atteikties- tas ne tikai ļautu izglābt draugus, bet arī atjaunotu kārtību, ko ļaunprātīgi izjaukusi Padomes vadība.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Sallija Grīna- Mežonīgā puse
Citātbildes aplūkojamas šeit- #lasuMežonīgāPuse.
Triloģijas pirmā grāmata ”Tumšā puse” bija interesi gana noturoša un skaidrs, ka jāizlasa arī nākamā daļa.
Pirms otrās grāmatas lasīšanas biju nolēmis, ka neatsvaidzināšu atmiņas par pirmās grāmatas notikumiem- paļaušos uz savu atmiņu un varbūtību, ka autore būs iepinusi iekšā kādu nebūt iesildošu ievadu. Ievads, atšķirībā no atmiņas, it kā bija, bet ar visu to pirmās lappuses pagāja kā pa tumsu taustoties un mēģinot atcerēties, kas gan tur notika un, kas gan tur tiek gatavots. Mazpamazām iesilu un grāmata jau lasījās raitāk.
Neitans dzīvo viens pats savā meža alā un gaida Gabrielu, lai gan iekšējā balss viņam saka, ka gaidīšana ir velta. Pa vidu gaidīšanai viņš novēro arī Merkūrijas iepriekšējo mitekli, kurā tagad saimnieko mednieki un kā izskatās- gaida ierodamies viņu.
Vienu dienu viņu uzmeklē melnasiņu burves Vana palīgs Nesbits un pierunā viņu doties pie Vanas, kur viņu jau gaida Gabriels. Izrādās burve viņu bija ievainotu savākusi un izdziedinājusi. Tagad viņiem visiem kopā ir jāizglābj Annalīsa no stindzinošā Merkurijas miega. Jo tikai tad Neitans ir ar mieru piebiedroties Vanas vadītajai pretošanās grupai un tikai tad šai grupai ir cerības piesaistīt visspēcīgāko melnasiņu burvi Markusu- Neitana tēvu. Un līdz ar to vairot savas iespējas uzvarēt cīņā pret Padomi.
Līdz finiša taisnei grāmata bija diezgan vienmuļa- pārāk rāmi risinājās notikumu un pārāk jau nu stipri autore spieda uz rasismu, nacismu un gejismu. Tā teikt- nedaudz slēpti moralizēja un filozofēja. Tā kā vēl vajadzēja atvēlēt vietu Neitana spurošanām un niķošanām, tad skaidrs, ka notikumi uz priekšu virzījās gausi.
Atzīšos, tajā brīdī bija doma, ka šādi šķetinot notikumus, man diezin vai gribēsies lasīt triloģijas pēdējo grāmatu. Bet! Laikam nojaušot manu nīgrumu, autore izdarīja gājienu ar zirdziņu un piespēlēja gan spraigāku notikumu, gan labus impulsus tālākiem notikumiem. Un vēl ”uzfrišināja” Neitanu ar papildus dusmām un labākām spējām tās dusmas izgāzt. Līdz ar to nešaubīgi pavēstot, ka tas rāmums ir tikai klusums pirms vētras.
Skaidrs, ka pēc šāda notikumu pavērsiena es palieku lasītājos. Un gaidu noslēdzošo daļu.
Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Aha- nobeigums uzprišināja, bet sākums drusku pabesīja. Te es akurāt par to pašu iepriekšējās daļas atgādināšanu. Pirmā daļa lasīta jau pasen, personāžu vārdi un notikumi tīri labi aizmirsušies (nez, par ko tas vairāk liecina- par mani vai grāmatu?), bet tie sākuma atgādinājumi… Nu labi, diez vai var pieņemt, ka otro daļu sāks lasīt kāds, kas vispār nebūs redzējis pirmo; ja pirmā daļa lasīta nesen, tad atkārtojumi otrās daļas sākumā kaitina jau, tā teikt, pēc definīcijas; bet ja pirmā daļa lasīta pirms laba laiciņa, tad šeit ieliktie atgādinājumi neko daudz nedod- no vienas puses neatgādina visu (tas jau gan arī būtu par daudz prasīts), no otras- atgādina vienu un to pašu vairākas reizes, kas reāli besī. Bet nu labi, pēc zināma lappušu žūkšņa tas, protams, pāriet.
Visādi citādi- mūžīgā problēma par, rupji sakot, jaukteņiem- kur tie piederas? Ir par ko padomāt mūsu globalizācijas un migrācijas laikmetā. Varbūt tikai jācer, ka visi pagūs sajaukties pietiekami ātri, lai tā pārstātu būt problēma.
Par tiem atgādinājumiem- interesanti, ka vēl nevienā grāmatā nav manīts speciāls atgādinošs priekšvārds (vai ievadnodaļa), kurā īsi atstāsta iepriekšējo grāmatu notikumus un varoņus. Ja atceries, tad izlaid. Ja piemirsies, tad izlasi un atsvaidzini.
Manuprāt, būtu laiks tādu ieviest. Citādi tās triloģijas nāk biezā slānī, ka vairs neatceries ko lasīji un ko gaidi.
Ā, speciāli nodalīti priekšvārdi nezinātājiem un zinātājiem ir iekš Ēriha Kestnera Emīls un trīs dvīņi- atstāsts par Emīlu un Berlīnes zēniem. Tā ka celmlauzis ir, tikai varbūt mūsdienu autori to nav lasījuši :)
Šo vajadzētu ieviest kā obligātu prasību visiem tiem, kuri savas triloģijas laiž ārā ilgākā laika posmā :)
Hei! Nevar taču būt, ka es jau sagaidīju savu bibliotēkas rindu uz Zaudēto pusi, bet nevienā blogā nevaru atrast rakstu. Ne te, ne pie Asmo, ne Daiņa, ne Marī… Esat atmetuši šai triloģijai ar roku, vai vnk atslēgvārdu meklēšanas ierīce nestrādā? Kāpēc man šķiet, ka kaut kur tak lasīju- vai tad tiešām ne pie Tevis?
Varētu būt lasīts pie Līgas (https://vilkamidzenis.wordpress.com/2016/12/08/sallija-grina-zaudeta-puse/). Nezinu kā ar pārējiem, bet es neesmu atmetis ar roku- vienkārši gaidu iespēju bibliotēkā vai pirkšu grāmatu izstādē (ar Zvaigzni kaut kas pārtrūka un pie ātrajām grāmatām vairs netieku :( ).