Grāmata- Mežone
Nosaukums: Mežone
Autors: Šerila Streida
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 383
Par grāmatu-
Šerilas Streidas atmiņas par 1995.gadā veikto 1800km garo pārgājienu pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Šerila Streida- Mežone
Piedzīvojumu grāmatas man patīk. Īpaši, ja tās stāsta par īstiem, notikušiem piedzīvojumiem. No ”Mežones” sākumā nedaudz baidījos, jo likās, ka būs pārlieku raudulīgs un sievišķīgi čīkstošs gabals. Nebij vis! Protams, sākumā un ik pa laikam uz takas izpaudās tas, ko varētu apzīmēt ar ”Ehh, sievietes”, bet pamazām tas uzsūcās pašā gājienā un varētu pat teikt, ka tīri labi iederējās.
Sākums grāmatai bija diezgan skarbos toņos krāsots- pati Šerila nedzīvoja to labāko dzīvi. Ne kā bērns, ne kā skolniece, ne arī kā (it kā) pieaugusi sieviete. Visu laiku bija sajūta, ka viņa savu ceļu ir izvēlējusies pašiznīcināšanas virzienā. Plus vēl nelaime ar māti- vēzis viņu ļoti ātri atņēma Šerilai. Un Šerila pamazām (laikam te labāk iederētos vārds- strauji) sāka brucināt savu dzīvi- izšķīrās no vīra, atvadījās no mācībām, pameta savas mājas un devās strādāt, lai piepildītu savu sapni, kurš dzima nejauši ieraugot ceļvedi pastaigai pa Klusā okeāna piekrastes kalnu taku. Viņa saprata, ka viens posms viņai ir jānoiet, lai attīrītu savu organismu no heroīna un domas no visa negatīvā. Viņa izvēlējās 100 dienu pārgājienu, kurā veiktu nedaudz vairāk kā 1100 jūdzes (1800km).
Un te, man gribētos sacīt- sākās arī interesantākā grāmatas daļa. Smags pārbaudījums, ko pati sev uzcēlusi plecos un nekāda žēlošanās par noberztiem pleciem, miljons tulznām, pazaudētiem kāju nagiem un dzīvības briesmām. Patiesi pret sevi un patiesi pret lasītāju. Nekāda pārspīlētā tēlošana, moralizēšana un mācīšana. Tikai neatlaidīga iešana un cīņa ar sevi.
Pozitīvais noteikti ir viņas skats uz līdzcilvēkiem un līdzcilvēku skats uz viņu. Te tiešām bija prieks, ka visā ceļojuma laikā bija tik daudz cilvēku, kuri neatteica Šerilai ne ar pajumti, ne pārtiku, ne ar padomu. Tikai divas reizes visa ceļojuma laikā viņai nācās piedzīvot negatīvu attieksmi.
Šī grāmata nebija tik daudz par ceļošanu un skaistu ainavu baudīšanu. Te nebija garas pamācības par pareizu ekipējumu un puslappušu ar kalnu skatiem. ”Mežone” ir patiess stāsts par pašu ceļotāju. Par ceļotāju, kura paveica mežonīgu darbu.
Tagad ir laiks filmai ”Mežone”.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Izcila grāmata, bet grūti lasās :)
Izcila grāmata, kura aizvakar nonāca arī manā rīcībā, no kuras jau 17% (t.i., 65 no 368 lpp, e-lasītāja dati) esmu izlasījis.
Atbildot, kā lasās, teikšu, ka diezgan raiti un sižets ir diezgan intriģējošs, ka grūti no lasāmvielas atrauties. Doma izlasīt līdz beigām, tad arī filmu kaut kur dabūt noskatīties, salīdzināt pašam, kā esmu šo visu personīgi sapratis.
Patiesību sakot, Uldi, daļēji arī mani iedvesmoji, kad iegāju grāmatnīcā un pie grāmatas tur ieraudzīju tavu komentāru no šī raksta.
Forši!
Forši gan tas, ka Tevi uzrunāja pievienotā atsauksme (par to žetons Jānis Roze grāmatnīcām), gan tas, ka Tev grāmata iet pie dūšas un nebija jāviļas manā komentārā.
Ko nevar celt, to nevar nest, bet nujā- kaut kā jau viņa to savu monstru pacēla, tad jau arī aizgāja. Grūti aptvert, kā tādus gabalus var nostaigāt ar praktiski jēlām pēdām. Es jau no mājas līdz darbam aizvelkos- i tad pēda sāp. Bet, vells, kā gribētos iet. Faktiski jau nevajadzētu nekādu kalnu taku- varētu tak saņemties un iet tepat, kaut vai uz Daugavpili vai Liepāju. Varētu pievienoties Aglonas gājējiem, bet augustā nekad nav brīvs un traki nepatīk tas reliģiskais backgrounds.
Ja nepatīk Aglona, tad var iet tajā ikgadējā pārgājienā Kolka-Dubulti (k-kad maijā). Vai var iet vienkārši sēņot rudenī :)
Kad studēju ģeogrāfos, tad viens kursabiedrs nosoļoja no Zilupes līdz Liepājai.
Vispār jau būtu tīri glīts maršruts pa Latvijas robežu- tik vajadzētu iemīt taku, sataisīt kempingus, pitstopus, kastīti ar reģistrācijas žurnālu :)
Sēņošana notiek, protams. Kad pēc ilgas iešanas otro reizi nonāc tajā pašā vietā un no koku galotnēm paceļas maitasputni, tad gan ir tā drusku… tomēr tas droši vien ir labāk, nekā melnais lācis, kas ir kanēļkrāsā :)
Taka gar robežu dikti derētu. Bija laikam tas pasākums ar gājienu pa jūras malu no leišiem līdz igauņiem. Bet sapīties ar kompāniju ir no vienas puses tā- it kā jautrāk un drošāk, bet ja nu netieku līdzi un radu neērtības? Lepnā vientulībā atkal drusku neomulīgi, īpaši, ja riņķī nav atbilstošas infrastruktūras un visi vietējie tikai brīnās.
Man arī lasījās ne pārāk raiti. Nu, patiesībā viļņveidīgi – kad panesās kārtējais retrospektīvais sviests (kas gan ir nepieciešama grāmatas sastāvdaļa), tad atsākt lasīt bija grūtāk. Bet nu cauri tiku, pēcgarša bija laba. Lasīju gan angliski.
ā, izlabo “breismas”
Paldies, izlaboju.