Grāmata- Mēs- Sālsvārnas salas vasarnieki.
Nosaukums: Mēs- Sālsvārnas salas vasarnieki.
Autors: Astrīda Lindgrēna.
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1970
LPP: 222
Astrid Lindgren- Vi på Saltkråkan., 1964.
Tulkojums latviešu valodā- Elija Kliene
Par grāmatu-
Melkersonu ģimene izdomāja uz vasaru noīrēt mājiņu kādā no Zviedrijas salām- bērni varēs atpūsties un tēvs rakstīt. Lai arī sākumā Melkera visi četri bērni ir skeptiski par tēva ideju, bet ieraudzījuši salu, savu jauno vasarnīcu un, galvenais- iepazinuši savus jaunos kaimiņus, viņi saprot, ka šo var dēvēt par savu sapņu piepildījumu.
Vēl viena grāmata no nepabeigtās bērnības, kuru bērnībā visu laiku ignorēju. Atceros, ka tā bieži trāpījās ceļā, bet vienmēr atturēja vāks ar puišeli un suni (izrādās, ka tā ir meitene ar savu suni). Arī nosaukums tāds nekāds. Tā nu veiksmīgi no tās izvairījos, ka beidzot nolēmu neizvairīties un ielikt to savā šī gada lasāmajā sarakstā.
Melkersonu ģimenes galva ir tāds jocīgs tips- vienmēr viņam sanāk ķibeles, vienmēr viņš sataisa ziepes un gandrīz vienmēr viņa labie nodomi izgāžas. Arī šoreiz, kad viņš saviem četriem bērniem paziņoja par vasaras brīvlaika pavadīšanu vienā no Zviedrijas mazajām salām, šis paziņojums tika uzņemts ar skepsi. Kaut kur tālu prom braukt. Ar kuģīti celties pāri. Svešā vietā nīkt visu vasaru. Tā domāja visi bērni, sākot ar Malinu, kura, savos deviņpadsmit gados, saviem trim brāļiem bija mātes vietā un beidzot ar Juhanu, Niklasu un astoņgadīgo Pelli.
Bet jau ar pirmajām dienām viņi iemīlēja salu, saliniekus un savu veco Galdnieka māju, kurā viņi apmetās. Īpaši jauki bija salinieki ar Čorvenu un viņas suni Bocmani priekšgalā. Šī mazā meitene paspēja pabūt visur un visos notikumos bija klāt kā saukta.
Visa Melkera ģimene izbaudīja tik krāšņu un piedzīvojumiem bagātu vasaru, ka viņi atgriezās uz salu arī Ziemassvētku brīvdienās un noīrēja Galdnieka māju arī uz nākamo vasaru.
Lai arī grāmata ir plāna, tā ir pilna ar sirsnību un jaukiem notikumiem, kuriem ik pa laikam, kā jau tas dzīvē notiek, trāpās arī pa kādai melnai svītrai. Bet tas viss tikai tuvināja Melkersonu ģimeni viens otram un Sālsvārnas salas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Viņi visi bija kā viena ģimene, kura nedomājot viens otram steidzās palīgā, ja vien vajadzība prasīja. Un, ja arī neprasīja. Īpaši jau mazā Čorvena, kura palīdzēja Pellem tikt gan pie trusīša, gan ronēna, gan arī izbīļa, pērkona laikā atrodoties jūrā.
Jauka grāmatiņa, kura, domāju, man bērnībā būtu ļoti patikusi. Varbūt bez ”ļoti” (kā nekā esmu mazliet paaudzies un uztveri sabojājis), bet patika arī tagad.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Vai, šī bija viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām. Pirmsskolas vecumā, protams.
Man tad dikti gribējās vasarā dzīvot uz salas un tikt pie sanbernāra. :)
Domāju, ka man tajā vecumā būtu līdzīgi :)
Lai gan- tagad jau ar gribētos padzīvot uz salas (sanbernārs var arī nebūt)…
Man pirmā bija filma un tad ar lielu ilgošanos nācās gaidīt grāmatu, kas latviski neiznāca un neiznāca. Joprojām gribētos nomēģināt teļa gaļas frikasē. Un sāls pēc patikas, pēc patikas…
Un vispār- turies pie biguļa!