Grāmata- Melu sindikāts.

Nosaukums: Melu sindikāts
Autors: Ikars Piebalgs
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2015
LPP: 428

Par grāmatu-
Ir 2034.gads un Latvijas teritoriālajos ūdeņos ir atklāts milzīgs daudzums naftas. Valsts kļuvusi bagāta, bet, pretojoties lielo biznesa haizivju vēlmei valdīt pār naftas atradnēm, Latvija nu ir starptautiski izolēta.
Lai atspoguļotu izolētās Latvijas premjera viedokli, valstī ierodas ietekmīgas telekompānijas žurnālists. Jau ar pirmajām ierašanās stundām viņš tiek ierauts notikumu virpulī, kurā aizvien skaidrāk iezīmējas lielo un vareno spēlītes un viņu interese par bagātīgajiem naftas krājumiem.

Citātbildes aplūkojamas šeit- #lasuMeluSindikāts.

Grāmatu apgāds ”Atēna” ir atgriezies. Un atgriezies ar Ikara Piebalga grāmatu ”Melu sindikāts”.

Par ”Atēnas” atgriešanos savu prieku paudu tviterī. Laikam arī tāpēc neilgi pēc tam ar mani sazinājās grāmatas ”Melu sindikāts” autors un piedāvāja iepazīties ar grāmatu.

Tā kā man bija jāsaņem atbilde uz jautājumiem- kāda grāmata ir izvēlēta kā apgāda atgriešanās simbols; kas notiksies ar Latviju [ne]tālajā 2034.gadā; kāpēc tāds apakšvirsraksts; kā vietējiem rakstniekiem veicas rakstot nākotnes tēmas,- tad skaidrs, ka piekritu iepazīties ar šo darbu.

2034.gadā pasaulē joprojām valda nauda un daži varenie, kuri alkst vairot savu varu un bagātības. Un lielisks ieguvums būtu nesen Latvijas piekrastē atklātie naftas lauki, kas mazo valstiņu uzreiz iecēla bagātības un pārticības pusē. Bet tā kā korumpētie politiķi bija piekrituši uz īpaši neizdevīgiem nosacījumiem iznomāt savas pazemes bagātības, tad tauta sadumpojās un ievēlēja labos un pareizos. Kuri uzreiz nacionalizēja naftas laukus un visu naudu lika izglītībā, darbavietās, ražošanā, utt. Īsāk sakot- savā zemē un savos cilvēkos. Protams, tas varenajiem nepatika un viņi visādi centās Latviju izolēt un pazemot. Tā nu Latvija pašpietiekami vada savas dieniņas īpaši neraudot, ka visa pasaule par viņiem stāsta melus (un visi pārējie pasaulē arī tic) un ir to izolējusi ar visādiem aizliegumiem un sodiem. Naftu tomēr citiem vajag un līdz ar to Latvijā bēdu nepazīst- gaiss tīrs, lauki un pilsētas sakoptas, visur braukā elektromobīļi, tauta apmierināta ar valdību.
Vienīgi drošības policija dabū rauties melnās miesās, jo ārzemju specdienestu provokācijas te notiek vai uz katru stūri. Un izvēlas vienkāršāko un ”ejošāko”- kūda krievus, kurus pēc tam paši arī mazliet apšauj. Tā, lai ārzemju televīzijām ir ko parādīt. Latvijas drošības policijai ir skaidrs- tiek gatavota augsne kaut kam nopietnākam.
Ietekmīgajam žurnālistam Trevoram nemaz i sapņos nerādījās, ka viņam komandējums uz izolēto zemi Latviju būs tik traks un neparedzams. Jau pirmajā dienā nokļūšana drošības policijā, kur āri vien atrada kopēju valodu ar policistu Ervīnu un pamazām no acīm norautais plīvurs palīdz saskatīt pasaulē valdošās netaisnības un varaskārēs ietekmi.
Tāpēc Trevotrs gandrīz nešauboties piekrīt veikt vienu nelielu, bet ļoti būtisku uzdevumu, kas var pamatīgi izmainīt notikumus visā pasaulē.

Tas īsumā par notikumiem grāmatā. Vēl jau it kā derētu piemetināt, ka bija moderni ieroči, moderns internets, labi apmācīti ļaunie un dažādi pagātnes rēgi. Bet kaut kas jau jāatstāj pašiem lasītājiem ar.

Es grāmatu izlasīju ar interesi, jo tā nākotnes uzburšana ir aizraujošs pasākums- vari daudz kam piekrist, daudz kam pretoties, bet ir interesanti redzēt citu domas un viedokli par to, kā būs pēc pārdesmit gadiem.
Varbūt šo plusiņu nevar ieskaitīt, jo tas nav gluži tieši par grāmatu, bet par faktu kā tādu. Bet tomēr- grāmata interesi noturēja.
Tiesa gan- tā pamatīgi tika bremzēta ar, manuprāt, nepiedodami daudz liekvārdību.

Nezinu, varbūt pārāk stipri teikts ”liekvārdība”, bet tādi filozofiski iestarpinājumi un Latvijas apjūsmošana šajā darbā pamatīgi nosita ritmu. Es saprotu, ka tā ir kā nodeva Latvijai, bet ar autora pārāk lielo vēlmi atvēzēties tik plaši vairākos virzienos vienlaicīgi, tiek pazaudēts galvenais pavediens. Tajos brīžos, kad notika šaušana, pakaļdzīšanās vai kāda nebūt aktīva darbība, likās, ka lappuses šķiras pašas no sevis- ir azarts, ir, lai gan vienkārša, notikumu attīstība un pieklājīga to savākšana un nodošana nākamajiem notikumiem.

Bet, kā par spīti, atkal seko nodeva ēdienam, Rīgas šķērsielām un arhitektūrai, labajiem un laipnajiem cilvēkiem kā arī Lielā Brāļa melīgajai ārpasaulei. Ja tas viss būtu nedaudz un mazliet, tad es to pat nepamanītu. Bet, ja tas ir daudz un visur, tad tur pazūd Trevora un Ervīna dzīšanās pakaļ labi ekipētajiem sabotieriem.

Vēl pāris vietās manīju, ka it kā iztrūkst viens vai vairāki teikumi. Vismaz tāda sajūta bija lasot tekstu, jo pēc A, prasoties loģiskai notikumu gaitai, vajadzēja sekot notikumam B vai vismaz C, bet sekoja K.

Par autora vēlmi pieturēties pie reālas nākotnes es dodu žetonu. Tas bija pozitīvi, ka neaizgāja pārākos kosmosos un gan ieroči gan infodēļi bija 2034.gadam piederīgi. Vēl no šīs pašas tēmas- par lappušu apakšās esošajām remarkām es īsti viedokli nespēju noformēt, tāpēc palikšu šajā jautājumā neitrāls.

Beigās prasītos kāds kopsavilkums.
Laikam jau latviešu lasītājam grāmata varētu patikt- reāli attēlota nākotne, oda dzimtajai zemei, pārticība un spēja turēties pretī pārspēkam ar paceltu galvu. Tas nepašaubāmi ir noderīgi un svarīgi. Tas, ko es minēju pie mīnusiem, tas laikam katram būs individuāli.

Vienīgi- uz pusi no saviem jautājumiem atbildi es nesaņēmu, tik piepulcējās vēl jautājums par vāku.

Lai vai kā ar manu atsauksmi, es novēlu autoram nemest rakstniecības plinti krūmos- var redzēt, ka pie šīs grāmatas ir pielikts darbs un noslīpējot prasmi saglabāt galvenos pavedienus kā arī izkaujot stila kļūdas, nākamais darbs būs labāks.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.