taurenis

Nosaukums: Melnais taurenis
Autors: Bernārs Miņjē
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 510

Par grāmatu:
Doktore Berga ierodas darbā stingra režīma psihiatriskajā klīnikā. Tajā pat dienā vecā elektrostacijā tiek atrasts zirga līķis bez galvas. Turklāt slepkavības vietā atrod DNS, kas pieder bīstamam noziedzniekam. Tikai lieta tāda, ka noziedznieks atrodas tajā pašā stingrās uzraudzības psihiatriskajā klīnikā no kuras nav iespējams izbēgt…

Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata: Bernārs Miņjē- Melnais taurenis.

Pret kriminālromāniem es izturos ar lielu pietāti- man no tiem ir bail. Bail, ka tie būs pārāk prasti, pārāk paredzami un pārāk neinteresanti. Tāpēc es no tiem parasti turos pa gabalu. Arī šoreiz būtu turējies, bet iekšējā balss teica, ka šoreiz varētu būt citādāk. Un bija ar. Vismaz es varēju pilnībā izbaudīt 500 lappuses ar spriedzi, kriminālām mīklām, minēšanu un nemitīgu dzinuli lasīt uz priekšu. Var jau būt, ka pie vainas varētu būt tas, ka pārāk ilgi esmu ignorējis šādu žanru un patika ne tikvien pats romāns, bet arī sen nelasīts žanrs. Lai tur vai kā, romāns ”Melnais taurenis” man sniedza būtisku iemeslu turpmāk neignorēt krimiķus.

Jau ar pirmajām lappusēm redzams, ka grāmatas autors atvēra vairākas sižeta līnijas, kuras, vai nu vientuļi vai pamazām mijoties savā starpā, visas virzīsies uz kopēju finišu. Vismaz tā ļauj domāt. Un ļauj domāt arī par to, kurš būs tas ļaunais. vai ļaunie. Jo galu galā- aizvest zirgu tādā augstumā, nogriezt galvu, novilkt ādu un vēl pakārt divu metru augstumā. Nu tur vienam tas spēciņš varētu būt pa īsu.

Slikti tas, ka grāmatas ceturtais vāks jau pirms lasīšanas atklāja līķu skaitu. Būtu azarts lielāks, ja nezinātu vai šis bija pēdējais līķis vai arī vēl kāds gaidāms.

Lai arī autors pārāk neizplūda (vismaz man tā likās) ar tēlu aprakstiem un raksturojumiem, galvenie varoņi bija iztēlojami pat ļoti labi. Arī visa tā baisā ainava ar pakārtiem līķiem, policijas darba cieto garozu un sadzīviskiem jautājumiem, bija viegli uztverami un kopējo ainu papildinoši.

Visu lielo izmeklēšanas smagumu autors uzkrāva diviem policijas un žandarmērijas pārstāvjiem, kuri visas grāmatas garumā, riskējot ar savām dzīvībām, centās šķetināt šo visai meistarīgi samudžināto puzli.

Lai gan jāatzīst, ka daži šķetināmie gabaliņi palika neskaidri. Un neskaidra palika arī viena no sākumā atvērtajām sižeta līnijām, jo, lai arī ik pa laikam šajā virzienā notika kāda aktīvāka darbība, pēc beigām atlika tik nodomāt- un kam tas viss bija vajadzīgs? Ne īsti noderēja stāstā, ne īsti nospēlēja kādu svarīgu lomu. Taisnības labad, gan jāsaka, ka neko neizbojāja ar. Un kopsummā skatoties, ja jau grāmatu nevar nolikt malā līdz pat trijiem naktī, tad jau to var saukt par labu un interesantu.

[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.