Nosaukums: Meitene, kas spēlējās ar uguni
Autors: Stīgs Lārsons
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 647

Par grāmatu-
Žurnāls Millenium savās rindās uzņem jaunu darbinieku ar kura palīdzību gatavo kārtējo sensāciju, kas apgriezīs Zviedriju ar kājām gaisā. Jau ir sagatavots tematisks žurnāls. Arī grāmata, kas būs žurnāla numura plašāks izklāsts tuvojas beigām, kad pēkšņi notiek traģiska nelaime, kas satracina visu valsti un kā galvenā vaininiece tiek nosaukta Līsbete Salandere…

Tā kā pirmā grāmata, par žurnālistu Mikaēlu Blumkvistu un jocīgo meiteni Līsbeti Salanderi, aizrāva pēc pilnas programmas, tad gluži loģisks solis ir triloģijas otrā grāmata.

Šoreiz lielāks uzsvars ir likts uz Līsbeti- meiteni, kura pirmajā daļā parādīja, ka ir ne tikai jocīga (skatoties no it kā normāla sabiedrības viedokļa), bet arī neparasti apdāvināta. Tikai šajā daļā autors nez kāpēc jau pašā sākumā Līsbeti nonivelēja līdz vienkāršas (lai arī bagātas) mājsaimnieces līmenim- te viņa pērk gultu, te skapi, te drēbes, veļu utt. Pārāk izvērsti, priekš tik mazsvarīgiem sīkumiem un tajā pat laikā pārāk netipiski priekš Līsbetes. Radās sajūta, ka autors par katrām varītēm cenšas Līsbeti padarīt mazāk uzkrītošu un atgriezt sabiedrībā no kuras tā tika izgrūsta sakarā ar Visu Ļauno.

Šī grāmata vairāk sanāca veltīta Līsbetei- gari un plaši aprakstīta viņas bērnība, jaunība un viss pārējais, kas ļaus lasītājam saprast, kāpēc Līsbete ir tāda, kāda viņa ir- spuraina, lecīgi nerunājoša (ar varas pārstāvjiem) un kādu vīriešu kategoriju ne pārāk mīloša.

Ja man pirmā grāmata vairāk likās detektīvs, tad ”Meitene, kas spēlējās ar uguni” – trilleris ar kriminālu piešprici, kur vairāk ir šaušanas, ievainojumu aprakstīšana, kaušanās un motorzāģis.

Nez vai ir pareizi salīdzināt divas pirmās triloģijas daļas savā starpā, bet jāsaka, ka pirmā tomēr bija labāka. Otrā grāmata ir nedaudz saraustītāka, jo nemitīgi bija jāpārslēdzas uz vairākām sižeta līnijām (policija, Ērika, Līsbete, Mikaēls, ļaunie, labie, bokseris…), lai arī lasīšanas raitumu tas neietekmēja. Arī vairāk šabloniskāka, piemēram, policistu mazspēja, kamēr Kalle Blumkvists šiem neiedod pavedienu pēc pavediena un beigās vēl nepasaka 90% priekšā.

Šajā grāmatā bija pāris uzkrītoši sīkumi, kas mazliet kaitināja- autora nemitīgā vēlme uzsvērt uz kādas firmas krēsla sēdēs, ar kādu espresso automātu taisa dzeramo, kādu picu ēdīs, kādu tējas maisiņu liek krūzē… Var jau būt, ka tas bija ar domu pasvītrot tālus un vidi, bet prasījās ne tik sīkumaini. Tāpat arī lode smadzenēs- man jau liekas, ka ar tādu ievainojumu ir jāpaliek kapā nevis jāvicina cirvis. Pēc tā notikuma pirmais, kas ienāca prātā- autors apjuka un nezināja kā tālāk rīkoties tāpēc ķērās pie tāda kā Deus ex machina.

Lai vai kā ar tiem sīkumiem, bet arī šī triloģijas daļa aizrāva. Varbūt mazāk kā pirmā, bet aizrāva. Katrā ziņā ne par matu nemazināja vēlmi izlasīt arī trešo (un pēdējo) daļu par meiteni ar pūķa tetovējumu.

P.S.
Ir divas lietas ar grāmatas nosaukumu- šur tur var manīt grāmatas vāku (attēls google), kur ir nevis ”Meitene, kas spēlējās…”, bet ”Meitene, kas spēlējas…”; Vai labāk neskanētu, ja būtu ”Meitene, kura spēlējās…”?

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.