Grāmata ”Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”
Nosaukums: Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni
Autors: Stīgs Lārsons
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 720
Par grāmatu-
Līsbete smagā stāvoklī tiek atvesta uz slimnīcu, bet pamazām atlabst un gatavojas tiesai, kas izšķirs viņas nākotni- vai nu ārstniecības iestāde vai brīvība.
Cīņā par Līsbetes brīvību ir iesaistījušies ne tikai Mikaēls un žurnāla Millenium redakcija, bet arī visi viņas nedaudzie draugi un paziņas.
Tagad vairs nepateikšu kur, bet lasīju, ka Lārsonam bija padomā vismaz septiņas grāmatas par meiteni ar pūķa tetovējumu. Nezinu cik tā ir taisnība, cik baumas, bet nešaubos, ka viņam būtu sanācis visas septiņas pasniegt tikpat aizraujoši, kā viņam sanākušas šīs trīs.
Pirmo divu grāmatu apskatus nopublicēju iepriekš (tos var lasīt te un te). Tagad kārta pēdējam.
Pabeidzot otro grāmatu sapratu, ka nākamā daļa būs veltīta tiesai. Un no tā es baidījos, jo ko gan interesantu var pasniegt tiesā?! Holivudas filmas mūs ir pieradinājušas pie minimālistiskas spriedzes un maksimālas advokātu/prokuroru runāšanas. Neinteresanti līdz sirds dziļumiem.
Es biju uzminējis- grāmatā ”Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni” tiesa bija tas centrālais notikums, bet ar pārējo gan nošāvu garām. Droši varu teikt, ka šī bija aizraujošākā triloģijas daļa- spraigi notikumi, it kā zināmas beigas (un pamazām tam sagatavots lasītājs), bet mazie un aizraujošie lēcieni sāņus no galvenās līnijas, lai kārtējo reizi lasītāju ierautu kādā spraigā notikumu virpulī un pēc kāda laika atgrieztu atpakaļ uz galvenās līnijas.
Šoreiz galvenās personas bija tās pašas, kas iepriekš, Līsbete, Mikaēls, Ērika, Bublanskis u.c., kā arī viņiem nāca palīgā daži jauni kadri, kuri pamazām mainīja savas domas par galveno aizdomās turamo. Un tur liels nopelns Līsbetes galvenajam atbalstītājam Mikaēlam Blumkvistam, kurš nenogurstoši veica savu izmeklēšanu, jauca pēdas, sadarbojās ar drošības struktūrām un soli pa soli vācot pierādījumus, palīdzēja Līsbetei sagatavoties izšķirīgajam notikumam viņas dzīvē.
Lai arī dažbrīd likās, ka autors izmanto stipri novienkāršotus paņēmienus, kā pasniegt dažas detaļas, grāmata tāpat ne grama nezaudēja no savas aizrautības.
Lasot šo grāmatu itin bieži sanāk pieķert sevi pie domas, ka galarezultāts jau ir zināms, bet katru reizi sanāk pārliecināties, ka notikumu gaita līdz tam galarezultātam, ne tuvu nebija paredzama. Skaisti pasniegts trilleris trīs grāmatu garumā.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ideju par 7 iecerētām grāmatām es varētu akceptēt tādā griezumā, ka visu materiālu, kas bija savākts 7 grāmatām, autors sabāzis trijās…
Man jau liekas, ka Lārsonam bija pietiekami fantāzijas, lai vēl saceptu četras grāmatas. Gan jau vēl kāds būs kaut ko savārījis pret Līsbeti bērnībā, skolā (bija viens mirklis grāmatā, kad Līsbete piefiksēja ļauno skolotāju), Milton sekjuritī (sliktais kolēģis, kuru Bublanskis pieķēra) utt. Ja tā padomā, varētu sanākt krietni virs 7grāmatām, bet tad būtu jāsāk domāt par jaunu grāmatplauktu :)
Ja piemet klāt vēl Džonatanu Streindžu un Klejotāju, tad jaunu plauktu vajag tūliņ :). Es gan vairāk domāju par to, ka šīs trīs ir drusku par daudz pārbāztas ar visādiem sižeta nozarojumiem un dažāda kalibra dīvainīšiem. Varēja arī šo to noīsināt.
Piekrītu, varēja šo to noņemt nost.
Hahaha, nezināju, ka viņš īstenībā ir Bublanskis!