Nosaukums: Mednieks
Autors: Džons Hanters
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1970
LPP: 276

Sērija: Stāsti par dabu

J.A.Hunter– Hunter.,1952.
Tulkojums latviešu valodā- Erna Sprince

Par grāmatu-
Džons Hanters ir kaislīgs mednieks un, nespēdams atrast savu vietu dzimtajā Skotijā, viņš pārceļas uz dzīvi Kenijā, kur medī ziloņus, degunradžus un pavada citus medniekus safari.

Šo grāmatu bērnībā lasīju vairākkārt- likās tāda laba piedzīvojumu grāmata, kur cilvēks viens pats ir mežonīgā dabā, kur netrūkst iespēju nomirt. Bet viņš izdzīvo un vēl arī labi nopelna. Līdzīgi bija lasot citu grāmatu- Kumaonas cilvēkēdājus. Cik nu atceros, tad tā medību būšana grāmatā mani neaizrāva- jā, autors labi šāva un tas arī bija viss. Pašam tas neradīja nekādu vēlmi pēc tāda veida izklaides vai piedzīvojumiem.

Tagad, pēc nu jau kārtējās izlasīšanas (pēdējās), man ir pavisam citi iespaidi. Var jau būt, ka šo grāmatu var skatīties kā uz ”to laiku liecinieku”, bet man tā liekas bezjēdzīgu šaušanas un slaktēšanas paraugstunda. Autors piemin, ka nogalinājis vairāk kā tūkstoš ziloņu, milzīgu skaitu lauvu, degunradžu, bifeļu, antilopju, leopardu…. Un bieži tās nav vienkāršas medības, bet prasts slaktiņš ar domu nošaut visas apkaimes lauvas, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu vieta šambām (kukurūzu laukiem). Vai izšaut visus degunradžus, lai varētu ierīkot lielceļus. Uz grāmatas beigām, kad autors kļūs par medību inspektoru, viņš šādus slaktiņus neveic. Tik nomedī kādu retu zvēru, kurš slaktē iedzīvotājus vai posta viņu tīrumus.

Jā, grāmata ir ”liecinieks” tam, kā cilvēks spēj vienas dzīves laikā sabojāt dabu veselam kontinentam- ja vēl sākumā zvērus šauj visi, kuriem nav slinkums, ziloņkaulu ”ievāc” teju katrs gribētājs, lauvas šauj blāķiem, tad beigās ir rezervāti, kuros jāsargā teju katrs eksemplārs.

Vēl, kas likās muļķīgs grāmatā- Džona Hantera aprakstītais, kā viņš pavadījis operatorus un fotogrāfus, kuriem vajadzēja noķert labus kadrus. Un tas bieži nozīmēja, ka vajadzēja iztraucēt un saērcināt dzīvniekus, kuri metās traucētājam virsū. Protams, rezultātā tie tika nošauti. Bet kadri esot sanākuši vareni.

Skumja laikmeta liecība par to, kā cilvēks čakarē dabu. Uzrakstīts sausā un vienkāršā valodā, kas mazāk ievelk grāmatā, bet vairāk rosina pārdomāt- un kāpēc es šo bērnībā pārlasīju tik daudz reižu?

Laikam jau šodienas cilvēkam šādu grāmatu nevar ieteikt. Ja nu vienīgi, lai varētu pārliecināties cik vienkārši un ātri ir iespējams sabojāt dabu.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.