māte nakts

Nosaukums: Māte nakts.
Autors: Kurts Vonnegūts
Izdevniecība: Enigma
Gads: 1997
LPP: 286

Par grāmatu-

Pēc kara beigām Hovardu V.Kembelu jaunāko visi uzskata par nacistu noziedznieku, jo viņa propagandas raidījumi saviļņoja nacistus uz visādām nejaucībām. Īstenībā viņš bija amerikāņu spiegs, kurš savās pārraidēs nosūtīja šifrētus ziņojumus sabiedrotajiem.
Tā nu viņš dzīvo dzimtenes nepieņemts, citu valstu vajāts un visādu dīvaiņu pielūgts un nicināts.

Tā nu sanāca, ka ar Vonnegūtu un viņa sākuma un beigu datumiem būšu saistīts kādu laiku- izdomāju sevi viltīgi uzvedināt uz viņa darbu lasīšanu un atrakstīšanos blogā divas reizes gadā. Pirmā reize sanāca šogad aprīlī. Otra reize ir šodien.
Un tā tas turpināsies līdz simtajam koka vīriņam (lasi- simtajai dzimšanas dienai (Vonnegūta, ne manai)).

Māte nakts tiek raksturota kā viens no agrākajiem Vonnegūta darbiem- pirms viņa slavas, tituliem un fanu pūļiem. Pagaidām ir grūti salīdzināt vai labāks vai sliktāks darbs par nākamajiem, bet bez salīdzināšanas var pilnīgi noteikti teikt, ka ļoti labs.

Hovards V.Kembels jaunākais sāk savu atzīšanos no cietuma Izraēlā. Viņš tur nokļuva dēļ savas darbošanās Vācijas nacistiskajā propagandā. Proti, viņš bija elks un varonis sākot no ierindas pilsoņa Vācijā, līdz pat Trešā reiha vadībai. Viņa radiopārraides klausījās, viņa izrādes bija izpārdotas, viņa plakātus slavēja Hitlers.
Un vēl viņu slavēja ASV prezidents. Protams, klusām. Jo Hovards V.Kembels jaunākais bija ASV spiegs, kuru īsi pirms kara sākuma savervēja ASV specdienesti. Viņam ar savu radio pārraižu starpniecību vajadzēja nodot šifrētus ziņojums. Un pateicoties tieši Hovarda pūlēm, nacisti karu zaudēja. Tikai to jau neviens nezināja. Izņemot Hovardu pašu un viņa vervētāju. Pārējiem viņš bija tas, kuru ienīst, vajāt, mīlēt, glorificēt, atcerēties (kurš ar ļaunu, kurš ar labu) ….
Dzīvojot savos Ņujorkas bēniņos, Hovardam nelikās, ka viņu vēl kāds pēc šiem gadiem atcerēsies. Izrādās, atceras gan. Pielūdzēji, ienaidnieki, spiegi, specdienesti… raiba publika, kurai pa pēdām sekoja absurdi notikumi, neprātīgi lēmumi, smieklīgi atgadījumi.

Ko lai saka? Izcili! Neko pielikt, neko atņemt. Izlasīt grāmatu vienā elpas vilcienā, padomāt par to, pasmīnēt par šo un ar nepacietību gaidīt nākamā gada aprīli- tad būs kārta nākamai Vonnegūta grāmatai.

Nobeigumā Mefistofeļa runas fragments no Gētes ”Fausta” (kas arī atrodams grāmatā):
Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,
Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,
To lepno gaismu, kura, māti nakti mākdama,
Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.