Nosaukums: Mantinieki
Autors: Vladimirs Kaijaks
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2002
LPP: 264

Par grāmatu-
Pēc saķeršanās ar brāli, Edgars aizmuka no Nārbuļiem. Ieva no lielajiem pārdzīvojumiem nomira un Jadviga ieņēma viņas vietu- gan kā Alberta sieva, gan kā Nārbuļu saimniece, jo Mirga nevēlējās saimniekot.
Duņa nolēma Edgaram palīdzēt un uzmeklēja viņa dēlu Juri, lai pavēstītu, ka tēvs viņu gaida ciemos Sibīrijā.
Vēlāk parādās arī Katrīnas un Jēkaba- veco Nārbuļu saimnieku, abu pārējo dēlu atvases. Jāizlemj, kas mantos Nārbuļu zemi.

”Likteņa līdumnieku” četrgrāmata ir pabeigta- un arī pēdējā grāmata ne par matu neatpaliek no trijām priekštecēm. Proti, tā ir tikpat neizteiksmīga, saraustīta un pliekana. Ja vēl pirms grāmatu lasīšanas man likās, ka nojaušu grāmatu galveno domu un uzdevumu, tad šobrīd tā jaušana ir pačibējusi.

Edgars, lai arī nejauši, bet noslepkavojis brāli un aizmucis atpakaļ uz Sibīriju. Bet arī pie sievas nav devies- vispirms bēguļoja pa mežiem un strādāja. Tā teikt- izlika sevi darbā, lai domas nemocītu.
Tikmēr Nārbuļos, pēc Ievas nāves, atgriezās Jadviga. No sākuma tikai kā īrniece, bet vēlāk ieņēma savu sen kāroto vietu pie Alberta sāniem. Mirga, zaudējusi Ūvi, ieslīga grūtsirdībā un neuzņēmās rūpi ne par māju, ne par bērniem. Abi dēli konfliktu bija noveduši teju vai līdz neslēptam naidam vienam otru nogalināt.
No Sibīrijas ieradās Tamāra- Sīmaņa meita un apmetās netālu no Nārbuļiem.
Vēlāk abi dēli izmācījās, bet neviens no viņiem nevēlējās atgriezties Nārbuļos. Pēc vairākiem gadiem Sibīrijā, te uz dzīvi ieradās Edgars.

Tagad ir pavisam grūts uzdevums- uzrakstīt kaut ko, ko nebūtu jau teicis par iepriekšējām grāmatām. Joprojām nav par ko paslavēt. Arī kļūdas ir tās pašas. Bezcerīgi un nožēlojami.

Varbūt vienīgi varu pieminēt kādu devu jautrības. Es gan nezinu vai tas bija domāts ar jautru noti, bet Jadvigas pārtapšana Ievā bija uzjautrinoša katru reizi, kad tā tika pieminēta. Tāpat amizanta likās Alberta saiešana uz īso ar ķieģeļa palīdzību. Vēl tie ”šķībacainie tungusēni”.

Nobeigumā mazliet sanāks aptvert visas četras grāmatas, bet no tā laikam neizvairīties- kā nekā stāsts ir viens. Visām četrām grāmatām iezīmīga ir autora nespēja tikt galā ar tēliem- vai nu muļļā uz vietas vai arī āri pataisa beigtus. Vēl tas, ka nevienu ar laiku nepataisa labāku- Mirga ir ķīselī sagājusi sliņķe, Alberts ar salaists ķīselī, Jadvigu pataisa par izsmieklu. Nu, varbūt Eidis ar Juri kļuva mazliet labāki, kad paaugās un salaba.

Izstāstītais stāsts ir ļoti vājš un ne mirkli neparāda kaut ko, kā dēļ varētu teikt- lūk, šis bija labi! Trāpīgi! Labs moments!
Viss bija tieši pretēji- vājš teksts, saraustīts stāstījums, neskaidri vēstījumi un nemitīga maldīšanās ar sliktām domām un nepareiziem secinājumiem. Vēl arī tas, ka bija piemirsts ataicināt korektoru.

Neiesaku nekad un nevienam!

Grāmatas vērtējums: 3/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.