Nosaukums: Maniaks
Autors: Andris Grūtups
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2010
Lappuses: 272

Par grāmatu-

Grāmata par padomju milici Staņislavu Rogaļovu, kurš savā cietsirdībā un apsēsībā turēja sasprindzinājumā visu Latvijas sabiedrību no 1979.gada līdz 1984.gadam.

Šo grāmatu izlasīju labu laiku atpakaļ. Nevarētu teikt, ka pamatīgi aizrāva, bet interesanti bija, to noliegt nevar. Tā īsti aprakstu gan nebija sanācis atstāt blogā, lai gan ieskicēts tas jau bija īsi pēc grāmatas iznākšanas.

Saņemties un ieskicējumu pārvērst rakstā man palīdzēja viens nejauši uziets raksts delfi.lv, kur kāds lasītājs veltīja ne īpaši glaimojošu recenziju šai Andra Grūtupa grāmatai. Kaut kam no šīs recenzijas es piekrītu, kaut kam- nē.

Nevar noliegt, ka Grūtups savas grāmatas māk pasniegt. No pašmāju autoriem laikam tikai viņš vienīgais cenšas saviem darbiem piedot pamatīguma un ilgo nakšu negulēšanas vērienu. Lai tas viss vēl smukāk izskatītos, pa virsu uzliek savu ilggadīgo pieredzi.

Un tas nostrādā. Vismaz skatoties un klausoties sižetus par viņa grāmatu ”Maniaks” parastu lasītāju (tai skaitā arī mani) tirda apziņa, ka būs jānopērk. Nu vismaz bibliotēkā jāpaņem. Katrā ziņā vienaldzībai nav vietas.

Kaut kas līdzīgs bija man- ”Maniaks” bija tas piliens kausā, kas teica, ka vajadzētu izlasīt arī kaut ko no Andra Grūtupa. Un ”Maniaks” būtu tieši piemērots ar ko aizpildīt savu literāro Grūtupa tukšumu. Tas ar tādu domu, ka pēc pirmās sekos arī nākamās viņa grāmatas.
Sekos, bet pēc kāda brītiņa. Pārāk jau nu šī grāmata bija… emm.. nežēlīga?

Katrā ziņā es gaidīju tādu kā nelielu detektīvu, bet saņēmu brutālu dokumentālu prozu ar nežēlīgiem aprakstiem un rupjiem epitetiem. Nebiju tur nekādi krāniņi vai dzimumakts, bet gan piepilsētas pagalmu leksika no kuras omītēm ausis vīst un lakati šļūk no pieres.

Tā īsti nebija pārliecība, ka tie vārdi tur bija vajadzīgi. Bez visa tā bija skaidrs, ka Rogaļovs savu darbību aprakstus neņem no romantiskām filmām. Tāpat nebija skaidrs vai bija vajadzība personificēt upurus. Nez vai būtu bijusi kāda literārā bēda, ja upuri būtu pilsone N vai vienkārši vārds.

Lai vai kā, bet pilnīgi skaidrs bija, ka tās fotogrāfijas tur varēja nebūt. Es saprotu- pilnīgākas ainas uzburšana un visas nežēlības kārtīga atspoguļošana, bet… bet teksts bija pietiekami skarbs, lai to vēl vajadzētu pasvītrot.

Lai arī ”Maniakā” diezgan pamatīgi spiedās cauri autora subjektīvais vērtējums, tas tomēr ir labs tā laika sistēmas un dzīves atspoguļojums. Tāda savdabīga aina iz pagātnes.

Nobeigumā derētu apstāties pie ”ieteikt” vai ”neieteikt”, bet nezinu vai drīkstu ieteikt kādam šāda veida grāmatu. Kā nekā- tas notika tepat un pa īstam, kas grāmatā valdošo nežēlību tikai pasvītro. Ja nemetas šķērmi ap dūšu lasot par ne īsti piemērotās vietās iespraustām svecēm vai glāzēm vai asinīm, tad var mēģināt.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.