Grāmata- Mana paradīze.

Nosaukums: Mana paradīze
Autors: Aleksandrs Čaks
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
LPP: 158

Latvijas kultūras kanons- literatūra.

Par grāmatu-
Aleksandra Čaka sestais dzejoļu krājums ”Mana paradīze”, kurā līdztekus jauniem dzejoļiem ir apkopoti dzejoļi no iepriekš izdotām dzejas grāmatiņām un publicējumiem presē.

Jūtu, ka par šo grāmatu man nebūs daudz ko teikt. Jo, ko gan var sacīt par grāmatu, kuru visi ir lasījuši (piespiedu kārtā skolā)? Gan jau visiem ir pilnas literatūras klades ar dzejoļiem, analīzēm un dažādām atziņām, ko paši izdomājuši vai ko skolotājs pateicis priekšā.

Man pašam tikai lasot nāca apskaidrība, ka šī laikam ir viena no tām grāmatām, kas obligātās literatūras sakarā tika lasītas. Vismaz daži dzejoļi parādīja, ka man atmiņā ir palicis šis tas arī no literatūras stundā mācītā.

Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka tagad man Čaks likās tāds pamatīgs bēdubrālis, kuram to vien vajag kā doties kaut kur vientulībā pasēdēt vai ar acīm kādu meiteni izģērbt. Jo tā pašrocīgi līdz izģērbšanai rokas reti tiek. Un tāpēc arī bēdas, dusmas un sēdēšana krogā. Skolas laikā es neatceros, ka būtu šāda likšanās. Laikam tad strēlnieku eposs bija priekšplānā.

Protams, Rīgas nomales ar bruģi, ”dzeltēniem” dēļiem, ormaņiem, zekseriem un ”smaršām” ir topā. Tā ir tā Čaka paradīze. Par to un tiem ir vai katrā otrajā dzejolī. Bet pāri visam ir tā grūtsirdīgā nopūta- ehh, kā man šodien nepaveicās, jo skuķis aizgāja ar citu. Ehh, viņa mani vairs negaida. Ehh,…

Ja kāds man aizrādīs, ka es neprotu saskatīt Čaka dzejas burvību tu, kur viņš to spēja- pilsētas nomalē, zirga kakās un krogus publikā, tad es piekritīšu. Tiešām nespēju. Varbūt, ka nemācēju. Vai arī vienkārši uz beigām jau bija par daudz šāds Čaks. Varbūt Čaks bija jālieto maziem malkiem, ne raujot visu uzreiz līdz vākam sausu? Ko nu vairs zīlēt- emocijas ir gūtas un kādam laikam būs miers.

Lai nobeigtu uz pozitīvas nots- atsevišķi momenti likās pat ļoti liekami pie sirds. Kāda rindiņa, pantiņš vai viens otrs dzejolis. Bija trāpīgi un aktuāli. Varbūt mana paradīze ar Čaka paradīzi nav gluži viens un tas pats, bet kaut kur tās ir savienotas. Vismaz kādā laikā un vietā tās noteikti pārklājas.

P.S.
Vai kāds ir tik spēcīgs, lai varētu lasīt dzejoli ”Atzīšanās”, bez Skrastiņa dziedājuma galvā? :)