maina

Nosaukums: Maiņa
Autors: Hjū Hovijs
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2014
LPP: 512

Par grāmatu-
Elevatora sāgas otrā grāmata, kurā lasītājam tiek atklāta elevatoru tapšanas vēsture un iemesli. Kā arī uz skatuves parādās gan jauni elevatori, gan jauni personāži. Grāmata, kas izskaidro un savā ziņā iesāk triloģijas pirmo grāmatu.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Hjū Hovijs- Maiņa

Izlasīju grāmatu un likās, ka tūlīt arī uzdrukāšu visnotaļ slavinošu atsauksmi. Bet kaut kā nesanāca- iejūdzos uzreiz Elevatoru sāgas trešajā grāmatā un kamēr tā nebija piebeigta (apraksts būs rīt) tikmēr pirksti līdz klaviatūrai nesniedzās. No lasīšanas viedokļa tas jau ir labi, bet rakstīšanai gan tas traucē- tagad bail saputroties un šo to no vienas grāmatas piespēlēt otrai. Būs vien jāpaļaujas uz atmiņu, iegūtām emocijām un cerību, ka viss sanāks tā, kā gribētos nevis kā vienmēr.

Sākšu uzreiz ar otrās grāmatas uzbūvi- tā, it kā sākas ne tik tālā nākotnē (2049.gads), bet pamazām lasītājs tiek ierauts tādā kā karuselī, kur brīžam ir ne tā tālā nākotne, brīžam ir jau tālāka nākotne un tā vēl pamazām attālinās, bet ik pa laikam tomēr atgriežamies tajā pašā sākuma gadā. Un šādi šūpojoties, lasītājam pamazām atklājas tā aina, kāda bija iezīmējusies pirmajā Elevatoru sāgas grāmatā, kur visi iemukuši pazemē un ārā iziet tikai uz nāvi notiesātie.
Šajās šūpolēs lasītājam ir iespēja būt klāt grandiozā projekta sākumam, kuru iecerējis senators Tūrmens un daži viņam tuvi kongresmeņi. Ieskaitot Donaldu- it kā vienkāršu jaunu cilvēku, kuram, kā pašam likās, vieno tuvas draudzības saites ar senatoru Tūrmenu, tāpēc viņš arī tik strauji kāpis pa karjeras kāpnēm. Pamazām viņš atrod aizvien vairāk iemeslu, lai viņā šī pārliecība šķobītos aizvien vairāk un vairāk. Bet, neskatoties uz viņa sašķobīto pārliecību, Donalds atrodas Elevatorā 1 un ir viens no tiem, kuri, pateicoties saldēšanas kapsulā pavadītajam laikam, maiņās kontrolē pārējos elevatorus jau dažus gadsimtus.

Tikmēr pārējie elevatori turpina dzīvot ar pārliecību, ka viņi ir vienīgie, kuri ir izdzīvojuši. Tāpat domāja arī Solo- vienīgais, kurš izdzīvoja 17.elevatorā. Tikai Solo zināja, ka ir vēl arī sliktie, kuri ik pa laikam ierodas viņa elevatorā un grib pabeigt to, kas viņiem neizdevās vairākus gadus atpakaļ- nogalināt viņu, tad vēl pusaudzi, kuram izdevās izglābties slepenākajā elevatora daļā.

Pēc izlasīšanas neko oriģinālu nepateikšu- ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai. Ja vēl pēc pirmās daļas likās, ka gaisā virmo daudz jautājumu un neskaidrības, tad pēc otrās grāmatas tie gandrīz visi ir atbildēti un noskaidroti. Protams, radās vēl kāda čupiņa klāt. Bet jāatstāj jau arī kaut kas trešajai grāmatai ar.

Vienu brīdi man likās, ka autors pārlieku maz vērības piegriezis varoņiem- tie it kā ir, bet īpaši prātā nepaliek un raksturojumā ar nav izvērsti. Nav pat īsti kam pieķerties, ar ko strīdēties, cīkstēties, kam līdzi just. Tādi atturīgi un savrupi tipi.
Bet pēc trešās grāmatas, kad lasītais jau ir nedaudz nostājies, skaidrs, ka viss ir tieši tik daudz cik vajag- cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Ar savām kļūdām, pārliecību, iedomām un trūkumiem. Tāpēc arī elevatoros notiek tas, kā dēļ pirmais elevators dzīvo nepārtrauktās maiņās un arī izlemj citu cilvēku un elevatoru likteņus. Vai arī otrādāk.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.