Grāmata- Lūška. Autore: Tatjana Tolstaja.
Nosaukums: Lūška.
Autors: Tatjana Tolstaja.
Izdevējs: Prometejs.
Gads: 2022
LPP: 278
Татяна Толстая “Кысь”., 2003.
Tulkojums latviešu valodā- Arvis Kolmanis
Par grāmatu–
Ir pagājuši vairāk kā divsimt gadi kopš lielā un iznīcinošā Sprādziena. Maskavas vietā tagad ir pilsētiņa Fjodorkuzmičska, kurā valda pats galvenais murza Fjodors Kuzmičs. Ļaudis tagad te dzīvo lielākās un mazākās būdiņās un ķer peles, kuras ir gan galvenais ēdiens, gan valūta, gan arī izejmateriāls svecēm, apģērbam un sadzīvē noderīgām lietām.
Pilsētiņā ir raiba publika- te mīt gan Seku skartie, gan Pārdzimušie, gan Agrākie. Mīlīši dara visu melno darbu, bet murzas viņus uzrauga. Jo kārtību vajag- lai neslēpj mājās senās grāmatas vai spēj atkauties no čečeniem. Bet vairāk par čečeniem viņiem ir bail no Lūškas.
Lai arī laiki šobrīd ir tādi, ka krievu valodu, kultūru un autorus ignorēt skaitās pareizais tonis, es nospriedu, ka Lūšku lasīšu. Nu nevaru es dedzināt grāmatas. Nespēju! Lai arī Lūškas autore izrādījās prasta imperiāliste un ukraiņu zākātāja, es bibliotēkā tomēr izvēlējos viņas grāmatu. Var jau būt, ka sevi mānu ar to, ka Lūška savu dzīvi sāka 1986.gadā un romāns tapa četrpadsmit gadus (punkts pielikts 2000.gadā)- ir krietns laiks pagājis, lai darbu varētu uzlūkot atrauti no tā radītājas un viņas šī brīža politiskajiem uzskatiem (un saprāta).
Lūška ir izcils darbs. Jau ar pirmajām lappusēm es iegrimu tik daudzslāņainā vēstījumā, ka joprojām nezinu vai, cik un ko es sapratu no šī darba. Brīžam likās, ka esmu tālā pasaku valstībā, kur tumsonīgie ļautiņi knapi sasnieguši alu cilvēku līmeni un tikai bērzu tāšu grāmatas viņus notur nedaudz augstākā attīstības plauktā. Brīžam atkal sajūta, ka te kaut kas no padomju varas pirmsākumiem un/vai pēcsākumiem.
Un visu laiku ir tā, ka ar perifēro redzi manāma tāda kā smīna sajūta- par Seku skartajiem (dažiem pēc Sprādziena auga sekstes, citiem tikai viena acs vai aste, mazs augums vai kājas no padusēm, vēl kādam īpašas spējas), par apbrīnojamo infantīlismu, par krievu dvēseli (dzert, kauties un iet stulbās rotaļās), par kaimiņu būšanām (kaimiņš dots tikai tāpēc, lai bojātu dzīvi), par nejaušo cenzūru, zagšanu un vēl par kaudzīti krieviski destruktīvajām īpašībām. Un tie Rietumi- kuri it kā ir un tūlīt atnāks, bet tajā pat laikā it kā nav un neviens tiem netic.
Tas viss ir uzrakstīts (par tulkojumu jāsaka, ka tas nebija vienkāršs tulkojums– manuprāt, teksts ir izcili pārcelts latviešu valodā) burvīgā senatnīgā valodā, kur jūtama tā modernās un mūsdienīgās dzīves neatgriezeniska pazaudēšana un atgriešanās pie vecām paražām, ticējumiem un selektīva analfabētisma. Tā radot iespēju sev līdzās uzplaukt mītiskajai pasaulei un dzelžainai māņticībai. Un, manuprāt, tieši pēdējais ir tā Lūška. Tāds kā jauns nelabais, kurš tev klusā vakarā pielavīsies no mugurpuses, pāraus ar nagu asinsvadu un izsūks dvēseli. Tad nu paliksi ar tukšu vidu. Dzīvs, bet bez saprāta. Tāpēc arī lec tumsā no krāsns, lai pārējiem būtu jautri, kad kaut ko salauzīsi. Tāpēc sper sunim vai klanies murzai. Tāpēc arī par tavu ministru kļūst pārdzimtenis Terentijs…
Man gan pagaidām nav atbildes kāpēc tieši lasīšana un grāmatas bija tas varas simbols pēc kuras tiecās Benedikts ar sievastēvu. Varbūt neuztvēru kādu slāni vai jāgaida kāds apgaismojošs stars (grāmata vēl tur, un izskatās, ka turēs vēl labu brīdi).
Pilnīgi un noteikti es iesaku šo grāmatu- izcils darbs, kurā starp rindiņām var atrast vēl trīstik daudz informācijas. Atliek tik katram pašam spēt atrast un pamanīt.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Lai kā arī būtu, grāmatas saglabā savu vērtīgumu. Tas priecē.
Par grāmatas vērtīgumu piekrītu, bet ir jau tā mūžīgi piesauktā medaļas otra puse- bez saviem darbiem rakstnieks ir tikai cilvēks vulgaris. Rakstniekus, dzejniekus, režisorus un pārējos radošos, atpazīst jau tikai pēc tā, ko viņi paveikuši. Un tā ir daļa no viņiem. Tāpat kā pateiktais un atbalstītais.