Nosaukums: Līgava.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Prometejs
Gads: 2025
LPP: 328

Ali Hazelwood, Bride., 2024.
Tulkojums latviešu valodā- Maija Olšteina

Par grāmatu–
Alianses starp cilvēkiem, vilkačiem un vampīriem ir trauslas un ļoti viegli ietekmējamas. Lai izvairītos no nesenā pagātnē piedzīvotām asinsizliešanām cilvēki, vilkači un vampīri apmainās ar ķīlām- augstdzimušu ģimeņu atvasēm, kurām pretējā nometnē jānodzīvo desmit gadi. Ja viss ir kārtībā, tad viņi atgriežas mājās. Ja ne, tad viņu dzīve apraujas jau pašā konflikta sākumā.

Mizerija Lārka ir ietekmīgas vampīru ģimenes meita. Viņa jau bija ķīla. Bet nu viņai jādodas jaunā misijā, lai noturētu trauslo mieru. Viņai jākļūst par sievu varenākajam un nežēlīgākajam no vilkačiem- viņu bara alfam. Mizerija saprot, ka viņa var arī neizdzīvot ilgāk par kāzu nakti, bet viņai ir ļoti svarīgs iemesls doties vilkaču bara pašā sirdī.

Tā kā Prometejs izdod ļoti foršas grāmatas, tad nolēmu paskatīties, ko izdod šīs izdevniecības romantiskā puse. Jau biju sevi noskaņojis, ka ”romantiskā fantāzija” nebūs īsti mans žanrs un, ka varētu sanākt arī kāda vilšanās, bet- izrādās, ka bija pat ļoti man. Vakarā kā pieķēros, tā līdz nakts melnumam arī nost nenoliku.

Ļoti labi nostrādāts darbs, kurā liels uzsvars nav uz pašu pasauli vai vidi, bet uz galveno varoņu savstarpējām attiecībām, dažādām pagātnes traumām, noslēpumiem un tas viss ar nelielu detektīva piegaršu. Protams, arī romantiskā puse. Kas gan vairāk bija seksa puse, jo viss sākās ar bailēm, neuzticēšanos, kas pārauga iekārē un …. tālāk jau sekoja kaut kas no vilkaču un vampīru kamasutras pēdējām nodaļām.

Man patika kā grāmatā tika attēloti tēli- katram bija savs raksturojums, kas viegli ļāva uztvert nianses un sekot viņu gaitām. Īpaši labi bija dialogi (un monologi, un domas)- tādi nepiespiesti, brīžam rupji un bezbēdīgi. Apmēram, kā deviņdesmito gadu kino bojevikos, kur vienmēr atradās laiks dzēlībām, trāpīgam jokam, asprātībai vai kam tādam, kas parāda galvenā varoņa dzelzs olas un bezemocionālu skatīšanos nāvei taisni acīs. Grāmatas galvenā varone (vampīre Mizerija) bija tāda- labsirdīga, bezbailīga un mērķtiecīga. Varētu pat teikt, ka viņa mērķtiecīgi izaicināja likteni- gan attiecībās ar tēvu, gan ar savu jauno vīru un viņa baru. Un gala beigās kāpēc gan viņai to nedarīt- pašpārliecināta jauna sieviete, kuru dzīve kārtīgi izdauzījusi pa visādiem kaktiem, nu var beidzot parādīt, ka viņa nav vienkārša dēle, kuru var izmantot visādām aliansēm, pamieriem un kam tik vēl ne. Var dzīvot kā vēlas un ieslēgt sarkasmu uz pilnu klapi.

”Līgava” ir salīdzinoši vienkāršs darbs un varētu pat teikt, ar savu devu klišeju (šo es gribētu vairāk uz to seksa daļu attiecināt) – centrā ir starprasu/starpsugu naids, bailes, aizspriedumi, kurus tīri labi sanāk pārvarēt ar iepazīšanos un iemīlēšanos. Vēl te ir jāmeklē atbildes par identitātēm, instinktiem un piederību. Un, protams, ir arī katras rases iekšējās cīņas par varu un nodevību.

Kopumā labs, asprātīgs, emocionāli piesātināts un ar labu humoru pildīts darbs, kurā, kopā ar ar galveno varoni, var augt, izcīnīt gan savu vietu sabiedrībā, gan otra sirdī.