Nosaukums: Leģionārs cerību gūstā.
Autors: Valentīns Pelēcis
Izdevniecība: apgāds Liesma
Gads: 1998
LPP: 158


Par grāmatu-
Savulaik leģionā iesauktā Valentīna Pelēča atmiņas par Otrā pasaules karā pavadīto laiku un nonākšanu sabiedroto nometnēs.

Latviešiem ar leģionāru jautājumu kaut kā nav veicies- vai nu pašiem nav skaidrs, vai nemākam citiem izskaidrot. Vai arī abi divi.
Jau labu laiku mēģināju sadzīt rokās kādas nebūt grāmatas, bet vai nu tām cenas tika saskrūvētas, vai arī citas grāmatas pielien priekšā. Pamazām jaušu un nejaušu darbību rezultātā grāmatas par leģionāriem krājas un skaidra lieta, ka pamazām jāķeras arī pie to lasīšanas.

Valentīna Pelēča atmiņu stāsts ”Leģionārs cerību gūstā” ir svešumā viņa izdotās grāmatas ‘’Malēnietis karā’’ versija latviešu lasītājam Latvijā. Ja pareizi saprotu, tad izmaiņa ir tikai virsrakstos.

Autors stāsta par pēdējiem diviem gadiem Otrajā pasaules karā, kurus bijis spiests pavadīt leģionāra formā. Faktiski sanāk, ka viņš tika iesaukts pēdējā kara gadā un pēc kara vēl bija spiests pavadīt dažādās Rietumeiropas valstīs pārbraucienos un nometnēs.
Jau no pašām pirmajām dienām viņam klājās diezgan raibi- pēc nelielas apmācības, uzreiz tika aizsūtīts uz fronti- no sākuma sargāt Jelgavu, tad uz Lietuvu, tad atpakaļ uz Kurzemi, kamēr ievainojums viņu nosūtīja uz frontes aizmuguri. Tur tad viņš arī sagaidīja kara beigas.
Līdz tam brīdim, gan sanāca poļu gūstekņus pabarot, gan sadraudzēties ar vācu un austriešu ģimenēm, kur tika izmitināts. Gan arī satikt tādus pašus ievainotos latviešus un dažādās atveseļošanās vietās ne tikai radīt sev labākus apstākļus, bet arī palīdzēt vietējiem gan lauku darbos, gan iemācīt ļergas dzīšanu.
Veiksme un nejaušie gadījumi viņu saudzēja- gan pats spēja sveikā izkulties, gan arī savu ģimeni svešumā satikt. Lai arī nepilnā sastāvā…

Grāmatiņa gaužām plāna un, lai arī dažviet likās, ka vēstījums tāds pasauss un tikai kara laika piezīmes appušķotas, pamazām pie tā pieradu un sāka likties, ka vairāk ar neko nevajag, jo te jau viss ir- gan piedzīvotais, gan emocijas, gan arī kāda jautrāka nots šajā drūmajā vēstījumā. Lai gan nē- drūms tas vēstījums nebija. Skaidrs, karš, zaudējumi, personīgā sāpe šo vēsti lika uztvert drūmāk nekā patiesībā tā bija. Nebija nekāda gaušanās par netaisnībām un piedzīvotām šausmām. Te drīzāk varētu šo visu lasīt kā visnotaļ nebēdnīgas atmiņas par kara šausmām. Jo cepuri jāņem nost visu to vīru priekšā, kuri spēja tajā brīdī gan pajokot, gan vēlāk to joku atcerēties.

Nezinu cik interesanti šo grāmatu būtu lasīt pedantiskam vēsturniekam, bet vienkāršam lasītājam, kurš vēlas iepazīties ar nelielu daļu no leģionāru dzīves, šī grāmata noteikti būs interesanta.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.