Nosaukums: Ļaudis, kas sēj sniegā.
Autors: Tīna Hārneska
Izdevējs: Jānis Roze
Gads: 2025
LPP: 320

Tina Harnesk, Folk som sår i snö., 2022.
Tulkojums latviešu valodā- Dace Deniņa

Par grāmatu–
Maridja ar savu vīru Bieru daudzus gadus dzīvo kopā nelielā ciematā Zviedrijas ziemeļos. Lai arī abiem ir jau ļoti cienījams vecums, abi spēj gan priecāties par dzīvi, gan sarīkot dažas nekārtības. Dažreiz arī ar skumjām atminēties pagātni. Viņu dzīve izmainās, kad Maridja slimnīcā uzzina, ka viņai atlicis dzīvot vien īsu brīdi. Tagad viņas uzdevums ir visu nokārtot tā, lai tiktu sakārtoti gan pagātnes notikumi, gan arī būtu kāds, kurš pēc viņas varētu parūpēties par Bieru.

Var jau būt, ka tas apraksts man sanāca ar tādu skumju piegaršu, bet īstenībā…., jā, bija arī skumjas, bet grāmata ir apbrīnojama pozitīvisma un dzīvesprieka pārpilna- kamoli kaklā mijas ar smiekliem, pārdomu brīži pāriet jautros notikumos. Lasi un apbrīno cik gan daudz slāņu vienam vai otram notikumam ir apakšā. Un cik vēl daudz pamanīsi vien tad, kad grāmata tuvosies beigām. Cik teikumu un domu sapratīsi vien beigās. Un, droši vien, kāda paliks nesaprasta…. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šī grāmata ir labākais, kas šogad lasīts. Stabili liekama labāko izlasīto grāmatu augšgalā.

Tēlu un vides raksturojums bija tik dzīvs, ka burtiski spēju visu redzēt un likās, ka visus jau pazīstu sen un pamatīgi. Protams, tas pagātnes noslēpums un skumjais notikums ātri vien kļuva skaidrs, bet tas jau arī nebija tas svarīgākais akcents. Grāmatā uzsvars bija uz to ceļi, kas katram bija un vēl būs jānoiet. Toties beigas…tās pamatīgi iekustināja visas dvēseles stīgas. Laikam jau tā mana milzīgā pieķeršanās tēliem un notikumiem lika emocionālāk reaģēt arī uz grāmatas beigu cēlienu.

Maridja un Biera ir vecs sāmu pāris, kurus pirms daudziem gadiem pārvietoja no viņu dzimtajiem ziemeļiem uz valsts dienvidiem. Kā nu prazdami, viņi iedzīvojās jaunajā zemē. Sanāca gan jautri brīži, gan piezagās arī skumjas par zaudēto sajūtu ar viņu senču pasauli. Bet liels notikums bija maza bērna ienākšana viņu mājā. Vēlāk gan tas arī salauza viņu dzīvi. Var jau būt, ka to vairāk izdarīja neatbildētais jautājums- ”kāpēc?”. Un izrādījās, ka atbilde visu laiku atradās netālu.

Lai arī grāmatā netrūkst ne jautrības, ne asaru, tur pamatu veido pārdomas- par mīlestību, par dzimtenes pazaudēšanu, piederību, par bērniem (un dzīvi bez tiem), par netaisnībām un laikā neizrunāto…

Ehh, jau kuro reizi sevi pieķeru pie tā kreņķa, ka grāmatplaukts reāli ir par mazu- nevaru atļauties iegādāties visas tās grāmatas, kuras gribētu turēt sev blakus. ”Ļaudis, kas sēj sniegā” ir tā grāmata, kuru gribētu turēt sev blakus. Tā ir grāmata, kuru jātur sev blakām. Jūtu, ka šī ir tā grāmata, kura būtu jāizlasa otrreiz, lai vēlreiz izbaudītu to emocionālo pārdzīvojumu un literāro baudījumu.