Nosaukums: Latvieši ir visur
Autors: Otto Ozols
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2010
Lappuses: 351

Par grāmatu-
Kāds latvietis- Otto Ozols, PSRS sabrukšanas priekšvakarā, lūdz politisko patvērumu Dānijā un sāk dzīvi padomju pilsonim nepieejamajā Rietumeiropā. Nejauša tikšanās viņam piespēlē picas piegādātājam līdzīgu darbu un viņš ceļojot pa pasauli iepazīst daudz ietekmīgu cilvēku, kuri visi kā viens apgalvo, ka zina, kas ir latvieši un zina, ka latvieši ir bijuši klāt visos svarīgākajos 20.gs. pasaules notikumos.


Grāmatas ”Latvieši ir visur” lasīšanas priekšnoteikums laikam bija tās vietēja mēroga popularitāte, iepriekš dzirdētas labas atsauksmes, ieteikumi un gala beigās arī pašā dzimusi interese. Kāds nu tad būs, tas pašpasludinātais ”pirmais latviešu globālais trilleris!”. Globāls it kā bija. Latviešu it kā bija. Bet par to trilleri vēl varētu pastrīdēties. Jo nekādu dižo dēku jau šajā grāmatā nebija. Principā tur bija tikai pēdējo divdesmit gadu īss konspekts. No latvieša skatu punkta. I viss!

Savīlos pamatīgi. Nebija jau tā, ka grāmata bija neinteresanta. Nē, lasījās labi un savu devu intereses ar saglabāja līdz pat beigām. Bet tas nebija galīgi ne tuvu tas, ko gaidīju. Es gaidīju patiešām aizraujošu stāstu par pēdējo gadu notikumiem, kur ticamos un neticamos gadījumos iekūlušies un paši iekūluši latvieši. It kā uz to arī autors gāja, bet… bet, manuprāt, gāja pamatīgi līkumojot. Un tas kaitināja. Kaitināja tik ļoti, ka sākumdaļā bija pat doma nolikt grāmatu malā.

Vispirms jau tā jocīgo anekdotisko padomju laiku gadījumu un stāstiņu iepīšana tekstā. Varbūt jaunākai paaudzei tas likās uzjautrinoši, bet tie kuri jau to dzirdējuši- diez vai. Otrreiz vārīts joks, sāta sajūtu nerada.

Tāpat arī nevēlēšanās atkāpties no šablona (aizbrauc tur, satiec to, parunā par latviešiem… aizbrauc tur, satiec to, parunā par latviešiem…. aizbrauc tur, satiec to, parunā par latviešiem…).
Prasījās kaut kas cits. Arī pārdomas par citvalstu ekonomisko un politisko procesu vairāk atgādināja kaut ko no sērijas- pie alus kausa pīpējot izsecinājām.
Ļoti labi grāmata varēja iztikt bez savdabīgas ASV, PSRS un Krievijas analīzes. Tas īsti neiederējās grāmatas formātā.

Es neko neteiktu, ja varētu jau no grāmatas sākuma nojaust, ka autors vairāk spiež uz fantastiku, nevis faktus cenšas apaudzēt ar savu viedokli.
Un tieši prasījās tā pašizdomātā fantastika. Nešaubos, ka tad grāmatas saturs vairāk celtu nacionālo pašapziņu (kā apgalvoja grāmatas ceturtais vāks).

Mans grāmatas eksemplārs nāca no bibliotēkas plaukta un kāds no iepriekšējiem lasītājiem bija visnotaļ centīgi lasījis ar zīmuli. Bija pasvītrojumi, jautājumu zīmes un remarkas. Atzīšos, arī man dažās vietās prasījās šo to pierakstīt. Piemēram, grāmatā pieminēts notikums, kad galvenais varonis atrodas ASV un skatās uz filmas Konstantīns plakātu. It kā grāmatā ir 2004.gads, bet filma savu pirmizrādi piedzīvoja 2005.gadā…
Tāpat neizpratni radīja runa par latviešu visuresamību, bet dialogos tā smalki tiek pāriets uz Latvijā dzimušiem ebrejiem un baltvāciem. Jā ir Made in Latvia, bet ne gluži latvieši… Arī tie teikumi par nameja gredzenu izskatījās aiz matiem pievilkti.

No iepriekšējā lasītāja remarkām atceros uz beigām esošo- par spiegu Zorges un Sarkanās Kapelas faktiem. Remarka skaidri vēsta- ”Nē. Jau nošauts”. Un nākamā rindkopā tāpat tiek apzīmēta ar ”nē”.

Neskatoties uz tām (mani) kaitinošajām vietām grāmatā un diezgan vienveidīgo grāmatas uzbūvi, tā lasās ātri. Varētu pat teikt, ka tā saglabā savu nelielo interesantumu līdz beigām.

Un nekādu kaitējumu neprecizitātes (?) un vēsturiskas, ekonomiskas un politiskās interpretācijas lasītājos izraisīt nevar. Katrā ziņā tā vairāk varētu raisīt diskusijas kā stāsts, romāns vai pasaka, nevis būt par objektu diskusijai- vai starp šiem vākiem apkopotais latviešu varenums ir ticams vai nē.

[xrr rating=7/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.