Nosaukums: Laiks nogalināt
Autors: Džons Grišams
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 656

Par grāmatu-

Misisipi štata mazpilsēta Klentona nonāk visas valsts uzmanības centrā, jo Karls Lī Heilijs, neticēdams taisnīgai tiesai pret melnādainajiem, nošauj savas desmitgadīgās meitas izvarotājus. Tagad Karlam ir jācer uz zvērinātajiem un savu gados jauno advokātu, kuram jārūpējas ne tikai par sava melnādainā klienta dzīvību, bet arī par savu un savas ģimenes dzīvību, jo ne visi pilsētiņas iedzīvotāji, kuru lielākais vairākums ir baltie, grib, ka melnādains atriebējs tiek aizstāvēts.

Ar Grišama daiļradi man līdz šim nebija sanācis saskarties, lai gan vairākas grāmatas bija tuvu tam, lai tiktu sāktas lasīt. Vienkārši līdz šim likās, ka tas ir vairāk vai mazāk prasts krimiķis (krimiķis ne tajā pozitīvākajā veidolā), kas pārliets ar pārlieku popularitātes mērci. Kaut kas līdzīgs Kristi, Puaro un tamlīdzīgu sešu prātu apveltītu indivīdu darbošanās lielās Amerikas likumu peripetijās.

Šoreiz saņēmos un izlasīju ”Laiks nogalināt”, kas ir Džona Grišama pirmais romāns, kuru viņš uzrakstīja pēc savas advokatūras beigām. Pie tam arī ekranizēts, ne pārāk tālajā 1998.gadā, ar veselu plejādi zvaigžņotu aktieru, kā piemēram, Kevinu Speisiju, Semjuelu Lī Džeksonu, Sandru Bulloku. Grāmata bija tik laba un ieintriģējoša, ka uzreiz pēc izlasīšanas ķēros klāt pie filmas. Zināms, ka neviena filma nav tik laba kā grāmata (vismaz neesmu šādu fenomenu redzējis), bet tomēr- interese, kā filmu veidotājiem būs izdevies grāmatu pārcelt uz ekrāniem, bija jāapmierina. Filma bija ļoti laba, bet kā jau teicu- līdz grāmatai nevelk. Bet par filmu citreiz.

Grāmatas ”Laiks nogalināt” sākums ir pietiekami šokējoši riebīgs un provokatīvs, lai uzreiz lasītājam, kā ar bomi pa pieri, liktu izvēlēties kurā pusē (lasi- atriebēja) nostāties. Un tad visas grāmatas garumā var mierīgi izbaudīt Amerikas dienvidu štatu mazpilsētas burvību: rotaļa melnais-baltais, labais-sliktais, advokāts- prokurors, labi-slikti….

Varbūt, ka tā ir ikdiena, bet man, kurš pieradis pie visur esošās rasu vienlīdzības un tamlīdzīgām Amerikas proklamācijām, bija diezgan jocīgi lasīt un iztēloties, ka gandrīz ikviens cenšas uzsvērt savu un citu ādas krāsu. Bet uz grāmatas vidu jau sāku pamazām pie tā pierast.

Katrā ziņā tur nebija ne miņas no manām sākotnējām šaubām- grāmata bija krimiķis, bet daudz pozitīvākā nokrāsā. Un lai arī lasot visu laiku nepamet sajūta, ka Grišams nu ļoti cenšas lai grāmata sanāku ar stipri pozitīvu advokātu pusi (kā nekā savējie jāaizstāv) un stipri pateicīga amerikānisma patriotisma popularizēšanai, kas tik ļoti patīk Amerikas filmu industrijai, tāpat grāmata ir lasīšanas vērta. Jo aizrauj. Pamatīgi.

Tēli, vide, notikumi… tas viss nedaudz vienmuļo tiesāšanas pasākumu (kas gan interesants var būt tiesā?) pārvērš par feinu lasīšanas pastaigu, kur ātrā riksī seko līdzi katrai grāmatas mazajai cīņai- baltais melnais, advokāts prokurors, tiesa atmaksa…

Lai arī bez lasīšanas saprāts pasaka, ka nekāda īpašā galvu lauzošā beigu cēliena nebūs, tāpat interese nezūd. Ja nu vienīgi uz beigām, kad sāk pārāk spiesties ārā Amerikas tiesu burvība (spiežam uz zvērināto jūtām), bet tas kopējo ainu neizbojā. Katrā ziņā interese tuvākajā nākotnē par citiem Grišama darbiem tiek saglabāta.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.