Grāmata- Krīvu lāsts

Nosaukums: Krīvu lāsts. Senču noslēpumu atklāšana
Autors: Ojārs Ozoliņš
Izdevniecība: Jumava
Gads: 2012
LPP: 208

Par grāmatu
Senās indoeiropiešu tautas ceļojums uz jaunām mājvietām, šumeru zināšanu mantojums, megalītiskās būves kā astronomijas tempļi…. zināšanas, kas veidojušās gadu tūkstošus, pamazām tiek aizmirstas un atstātas nebūtībā.

Tā kā tuvojas grāmatu izstāde, tad man ir jāsteidz izdarīt to, ko apņēmos iepriekšējā izstādē pērkot grāmatas. Proti- izlasīt līdz nākamajai izstādei to, ko nopirku šogad. Citādi nav jēga braukt, skatīties un iegādāties grāmatas- tik nopirktu, pašķirstītu un noliktu plauktā marinēties. Lai no tā izvairītos, tad arī sevi jāpiespiež uz grāmatas pēdējo fāzi- izlasīšanu.
Tā kā man pagājušogad bija tikai divi mazi pirkumi, tad nav grūti šo apņemšanos izpildīt. Bet tāpat sanāca visu atlikt uz pēdējo brīdi.

Abas grāmatas ir par vēsturi. Kā pirmo sāku lasīt Ojāra Ozoliņa ”Krīvu lāsts. Senču noslēpumu atklāšana”.

Laikam jāatzīstas, ka grāmata mani nedaudz maldināja. Gan tās apraksts, gan nosaukums man solīja nedaudz citu skatu un iespējamo atklājumu (nebija jau tā, ka baigi cerēju uz ko prātīgāku, bet…). Īstenībā es saņēmu plikas autora pārdomās un filozofiskas apceres. Nu, varbūt tas ‘’plikas’’ ir pārlieku stipri teikts, bet tā kā ar atsaucēm tekstā ir švaki, tad ir jāpieņem, ka visi pieņēmumi, fakti, atziņas ir balstīti uz paša autora idejām.

It kā jau šīs idejas, pat bez zinātniskām atsaucēm, nav sliktas un dažviet pat interesantas. Tikai vai tās visiem būs pieņemamas? Par to es gan šaubos. Vismaz man dažas (daudzas?) lietas likās pārlieku sagramstītas kosmosā. Bet tas vēl nebūtu nekas tik traģisks- kā jau teicu, lai arī ne tik uzticamas, šīs domas tomēr bija dažbrīd interesanti lasīt. Tā teikt- citu domu raisošas. Trakākais bija tas, ka par pašu grāmatas būtību (tas, kas it kā slēpās zem apraksta un virsraksta) bija tik maz, ka pat tas mazumiņš pazuda tajā tekstu gūzmā, ka i nepamanīju.

Un pazust tur varēja, jo tik piesātinātas lappuses es sen nebiju lasījis- ne rindkopas, ne apakšnodaļas, ne ievada, ne pēcvārda, ne …. Tikai pamatīga deva ar tekstu. Tāda sajūta, ka tika ļoti ekonomēts uz lappusēm. Tāpat kā uz attēliem. Ja vēl tekstu varētu pieņemt (ne tāds blāķiskums vien studiju laikos ir ņemts cauri), tad ar attēliem ir bēdu ieleja- grāmatā, kur liels uzsvars būtu liekams uz vizuālo, tā praktiski nebija. Likās, ka ieliktas uz rakstāmmašīnas sagatavoti bilžuki ar sīku (tāpat uz rakstāmmašīnas uzdrukātu) tekstu pavadījumu. Un vēl nedaudz iespiestu, lai ieekonomētu lappuses.

Žēl! Žēl ne tikai bildes. Žēl arī, ka autoram gribējās aptvert pēc iespējas lielāku tēmu, bet gala beigās viss tika balstīts uz Krīvkalna akmeņu krāvumu, Stounhedžu un šumeriem.

Pēc izlasīšanas pašam grūti pateikt, kuram šo grāmatu ieteiktu izlasīt. Vēsture te nav. Filozofija… ar tā kā nebūtu. Ezotērika? Droši vien. Kosmoss? O, jā! Sanāk, ka varu ieteikt izlasīt tiem, kam sirdī ezotērika un prātā kosmoss. Vai otrādāk.

[xrr rating=5/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.