Nosaukums: Kolumba mazdēli.
Autors: Zigmunds Skujiņš.
Izdevējs: Liesma
Gads: 1966
LPP: 382

Par grāmatu
Lipsts Tilcēns nolēma pamest skolu un strādāt fabrikā, lai nopelnītu naudu. Tik neviena fabrika viņu neņem, jo viņam nav vēl astoņpadsmit gadu. Pēc neliela incidenta Lipsts tomēr nokļūst velosipēdu fabrikā. Tur viņam ir bargs priekšnieks- vēl vecā kaluma meistars Krūskops, un jauki kolēģi. Ar dažiem Lipstam izveidojas draudzīgas attiecības.
Arī ar Judīti viņam sāk veidoties nopietnākas attiecības.
Liekas, ka dzīve sāk nokārtoties un nu Lipsts varēs nostāties uz abām kājām, bet ik pa laikam tomēr uzrodas senais paziņa Spricis Uztups un vēl Judītes pielūdzējs- Sieragalva.

Šī grāmata manos sarakstos vēl krājās no tiem laikiem, kad biju ierakstījis izlasīt dažas grāmatas, kuras vēlāk pārtapa filmās. 1961.gadā sarakstītais ”Kolumba mazdēli”, 1965.gadā pārtapa filmā ”Līdz rudenim vēl tālu”.
Filmu neesmu redzējis, arī par grāmatu neko iepriekš nezināju. Vien biju lasījis Zigmunda Skujiņa citus darbus (tie patika), tā nu biju gatavs pozitīviem pārsteigumam.

Pārsteigums īsti nebija. Vismaz pozitīvu. Ja vien neskaita tādu kā bezjēdzīguma piegaršu, kuru no Skujiņa nekādi negaidīju. It kā notikumi notiek raiti, tēli tēlo labi un fons gana krāsains, lai varētu iejusties grāmatas pasaulē, bet sajūtas tādas bezgaršīgas. Īsti nesanāca uztaustīt stāsta būtību un mērķi. Var jau būt, ka šodienas skats uz 1957. gada notikumiem okupētajā Latvijā izskatās samāksloti un kaut kādā ziņā pat nepareizi. Fricis Uztups bija tas sliktais un nepareizais tēls, bet viņu nosodīt neizdevās. Judīte beigās tika parādīta kā tukša manekena čaula un bezsmadzeņu mamzele bez empātijas, bet arī viņu nosodīt nevarēju. Lipsta filozofija brīžam šķita pārlieku samākslota un piedzīta nomenklatūras pareizajam tonim, ka arī te paliku strupceļā.

It kā stāsts par jauniešiem un viņu vēlmi burāt pretī jauniem apvāršņiem, bet viss grozās ap monotonu darbu neizglītotu un sastrādātu seju aplenkumā, ka lielākais Kolumbu mazdēlu sasniegums ir pavilkt visam svītru un doties brīvprātīgi uz Magadanu.

Protams, te savs šarms bija. Kaut vai tikai atskatīties uz ”tiem laikiem”- kad nauda ir, tad uz restorānu, kad nav- uz ”Cīsiņu bodi”. Lietu kārtošana caur komjaunatnes sekretāriem un citiem čiekuriem. Komunālo dzīvokļu šarms ar visu ”veco” īpašnieci fonā. Partijas avīze, ceha līmeņa idejas un virpotājs, kā kāpiens pa karjeras kāpnēm.

Lai arī stāsts deva savu literāro artavu, tomēr tas vairāk raisīja aizdomas, ka man šie vecie ”gabali” turpmāk būs jāuzlūko ar lielākām aizdomām, jo īsti ko paņemt te nebija. Vien tā sajūta, ka tad bija citi laiki un citas vērtības, kur domāt par sevi un labklājību skaitījās ļauni pret sevi un apkārtējiem.

Grāmatas vērtējums: 4/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.