Kliedziens

Nosaukums: Kliedziens.
Autors: Federiko Garsija Lorka
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1971
LPP: 254

Par grāmatu-
Federiko Garsijas Lorkas dzejas izlase, kurā apkopoti dzejoļi no viņa dzejas krājumiem ”Poēma par kante hondo”, ”Čigānu romanču grāmata”, ”Dzejnieks Ņujorkā”, ”Raudu dziesma par Ignasio Sančesu Mehiasu”, ”Seši dzejoļi galisiešu izloksnē”, ”Tamaritas divāns”.

Jāsāk ar nelielu atkāpi. Šo grāmatu no Lasītājas saņēmu iepriekšējos Ziemassvētkos grāmatu blogeru apdāvināšanas akcijā. Kopā saņēmu četras grāmatas. Likās, ka izlasīšu jau tajā pašā janvārī. Vai februārī. Vai kaut kad tikpat ātri. Bet piemirsās. Vai pamodās manī mītošais studenta gars, kurš vēl pāris dienas pirms sesijas čukst: paspēsi, līdz sesijai vēl tālu.

Tad nu atcerējos, ka man ir neizpildīts pienākums vēl pret trim dāvanām un dāvinātājiem (vismaz Spīganai drīkstēšu acīs skatīties). Un Ziemassvētki jau tepat aiz stūra. Laikam jau atlikušās nepaspēšu piebeigt un būs vien jānoraksta viss uz iesācēja (pirmie mani šādi apdāvinātie Ziemassvētki) pieredzes trūkumu. Un būs jāatliek uz nākamo gadu. Bet nu- vēl jau nav vakars!

Jā, visa šī rezultātā jau sagatavoju savu dāvanu maisiņu uz apdāvināšanu Ziemassvētkos. Laicīgi.

Atpakaļ pie Lorkas ”Kliedziens”.

Nav neviena cita, tikai miljons kalēju,
kaldami važas bērniem, kas piedzims.
nav neviena cita, tikai miljons galdnieku,
naglodami zārkus bez krustiem.
Nav nekā, tikai vaimanu pūlis,
kas atrauj drēbes vaļā, sagaidot lodi.

Iepriekšējā grāmatā (Senjors Prezidents) es dabūju labu devu ar revolucionārām noskaņām un nāvi. Un jau pēc pirmajiem pārdesmit dzejoļiem manīju, ka stāsts turpinās. Likās, ka būs smagāk nekā es domāju un nāksies izcīnīt vēl vienu revolūciju. Kā nekā- sāku saprast kāpēc izlasei ir nosaukums ”Kliedziens”. Bet nē, nākamie dzejoļu krājumi mazliet atšķaidīja šo sajūtu. Un daži dzejoļi pat tīri labi gāja pie sirds, lai gan nepameta sajūta, ka viņš paliek uzticīgs savai domai visu iespējamo romantiku un prieku beigās pastiprināt ar kādu mirušo. Vēlams gados jaunu.

Tavs vēders- tā ir sapītu sakņu cīņa,
tavas lūpas ir rīta ausma bez vaida,
zem guļas vietas siltajām rozēm
raud mirušie, rindu gaidīdami.

Rezultāts- varu teikt, ka Lorkas dzejoļi mani epizodiski uzrunāja. Droši vien daļu nespēju pieņemt dēļ pārlieku lielās revolucionārās piegaršas (nesaku, ka tā tur bija, bet no tās garšas nekādi netiku vaļā).

Bet tāds bija viņa laiks, viņa dzeja un viņa dzīve, kura tika aprauta 38 gadu vecumā viņa paša dzimtajā Granādā kādā no masu kapiem. Par to viņam paldies. Un paldies arī Lasītājai par īso kursu Spānijas dzejā un revolūcijā.

Nobeigt visu derētu ar Josifa Brodska dzejoļa ”Kas ir dzeja” ievadu (viss dzejolis ir pārlieku garš šim rakstam), kas veltīts Federiko Garsijam Lorkam:

Pastāv leģenda, ka pirms nošaušanas
viņš ieraudzīja, kā virs karavīru galvām
aust saule. Un tad viņš teica:
”Un tomēr saule aust…”
Iespējams tas bija dzejoļa sākums.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.