Nosaukums: Kerija
Autors: Stīvens Kings
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
LPP: 200

Stephen King– Carrie.,1974.
Tulkojums latviešu valodā- Santa Brauča

Par grāmatu-
Kerija Vaita ir skolas baltais zvirbulis- klasesbiedri viņu regulāri apsmej, skolotāji viņu nicina. Pat mājās viņai nav miera, jo māte viņu nemitīgi šausta ar reliģiskiem pārmetumiem un sloga patrepē. Vaitu ģimenes mājā ik pa brīdim notiek neizskaidrojamas lietas- līst akmeņu lietus un pa logiem krīt mēbeles. Kerijas māte uzskata, ka Kerijā mīt velns, bet ar laiku meitene saprot, ka tās ir viņas īpašās spējas- ar prāta palīdzību pārvietot priekšmetus.
Tagad viņa vairs neļaus saviem klasesbiedriem par sevi ņirgāties, tagad viņa zina, kā sevi aizstāvēt.

Kinga daiļrade man vēl ir baltu plankumu pilna- ir lasīti tikai abi mirdzumi, Kenedija slepkavības novēršanas mēģinājums un Zaļā jūdze. Un, spriežot, pēc vājā pieprasījuma, izskatās, ka Latvijā Kinga daiļrade daudziem ir balta. Pats it kā plauktā savācu grāmatas, bet īsti nelasās. Tad nu nospriedu šī gada lasīšanas sarakstā ielikt uzreiz piecas viņa grāmatas. Tā, lai plankumi aizkrāsojas un varētu teikt, ka Kings ir lasīts. Sāku ar Kinga pirmo romānu ”Kerija”, kas daudz kur aprakstos manīts kā šausmu žanra pārstāvis (kā jau visi Kinga darbi).

Kerija Vaita ir sešpadsmit gadus veca pusaudze, kuru skolā neviens nemīl un ar viņu nedraudzējas. Arī skolotāji viņu augstu nevērtē, jo ne sportā, ne mācībās Kerija īpaši neizceļas. Toties izceļas ar savu neglīto apģērbu, pumpaino seju un trulo skatienu. Klasesbiedriem nevajag nemaz īpašus iemeslus, lai izsmietu Keriju, bet ja pēc sporta nodarbības dušā viņai sākas viņas pirmās mēnešreizes un viņa apjukusi nesaprot, ko darīt, tad klasesbiedrenēm tas ir kā saldais ēdiens- viņa tiek apsaukāta, apmētāta ar paketēm un apsmieta. Šajā gadījumā Keriju izglāba sporta skolotāja un pārdarītājām viņa pieprasīja bargu sodu- ļaut apmeklēt izlaiduma balli. Bet skolas vadība lēma savādāk- meitenēm sods ir jāatstrādā sporta pēcstundās. Kuras atteiksies, tām balle ies secen. Izlutinātā Krisa spītīgi atteicās doties uz pēcstundām un netikšanā uz balli vainoja Keriju. Viņa izstrādāja atriebes plānu, lai pazemotu Keriju. Kerijai šī pazemošana bija pēdējais piliens kausā un viņa lika lietā savas spējas, lai visam pieliktu punktu. Visam un visiem.

Viss bija jauki, viss bija interesanti. Grāmata lasās raiti, savdabīgi pasniegta- aprakstot gan notikumus, gan tā laika atmiņas, aculiecinieku stāstus un tiesu sēdes. Par to grāmatai pluss. Vēl žetons par atainotu pusaudžu nežēlību, savas rīcības seku neapzināšanu un nespēju saskatīt, ka aiz savdabības ir dzīvs cilvēks.

Diemžēl, tas arī bija viss. Vismaz man. Jo neizdevās nekādi just līdzi galvenai varonei. Ne arī saprast viņas rīcības motīvus. Arī beigu cēliens skolā likās tās nepārliecinošs un mazliet haotisks, kurā īsti nevarēja saskatīt ne šausmas, ne žēlumu, ne arī kādu atriebes plāna izpildi. Man vairāk žēlumu izsauca Kerijas māte.

Par tā šausmām, kas it kā ir romānā- godīgi sakot, tur nekā šausmīga nav. Protams, pilsētas nolīdzināšana līdz ar zemi un paprāvs skaits ar līķiem nav nekas patīkams, bet tā, ka likt šo darbu šausmu plauktiņā… nez vai.

Vienīgais, kas te varētu būt šausmu žanrā, bija asinis. Bet tās man vairāk izskatījās pēc tāda kā grāmatas simbola un vadmotīva- Kerijas mēnešreizes, Kerijas mātes sacītais par asiņu saošanu, cūku nokaušana un balles karalienes apliešana ar asinīm izlaiduma ballē. Un vēl sirds iztēlošana kā sarkanu, asiņainu muskuli.

Tā kā šausmas te nav. Šausmīgi notikumi te gan ir, bet ne šausmas.

Savelkot kopā visas domas, jāsaka, ka grāmata ir nedaudz virs vidējā- lasīt var, bet citēt te nav ko. Varbūt var pat sākt iepazīt Kinga daiļradi ar šo darbu, tik sacerēties uz kaut ko īpašu nav vērts- vienkāršs stāsts par meiteni, kurai sākās mēnešreizes un, kura nolēma savai telekinēzei izslēgt kontroles pogu.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.