Nosaukums: Ķēniņa Zālamana raktuves.
Autors: Raiders Hegards.
Izdevējs: Zinātne
Gads: 1971
LPP: 206

H.Rider Haggard, King Solomon’s mines., 1886.
Tulkojums latviešu valodā- Anna Feldhūne

Par grāmatu–
Alenu Kvotermeinu- pieredzējušu ziloņu un lauvu mednieku Āfrikā, uzrunā divi angļi, kuriem ekspedīcijai nepieciešams trešais biedrs. Henrijs Kērtiss, ekspedīcijas vadītājs un sponsors, vēlas uzmeklēt savu brāli, kurš, kā vēsta nostāsti, ir devies uzmeklēt teiksmainās ķēniņa Zālamana raktuves. Kvotermeins un Guds ir gatavi doties līdzi, jo ceļojums, lai arī bīstams, sola pasakainas bagātības.

Šī ir viena no tā daudzajām grāmatām, kura jau no bērnu dienām ir spīdinājusi savu muguriņu vecāku grāmatplauktā un, kuru es jau no bērnu dienām vēlējos izlasīt. Bet kā tas nereti gadās- tās grāmatas, kas ir rokas stiepiena attālumā, tiek izlasītās (ja vispār tiek) ar lielu novēlošanos.
Man tā novēlotā izlasīšana pienāca vien tagad. Diemžēl. Diemžēl, jo bērnībā man noteikti šī grāmata būtu patikusi. Kā nekā labs piedzīvojums, ir kaušanās un šaušanās. Viss, kas vajadzīgs jaunam un piedzīvojumu kāram puišelim, kurš vēl nav sabojāts ar morālēm un vērtībām. Šobrīd dzīves pieredze ir situsi tā, ka šādus darbus grūti uztvert ar sajūsmu.

Protams, kā jau kārtīgā 19.gadsimta piedzīvojumu romānā, arī te netrūka morāles un vērtības, bet tas bija vairāk tāds tā laiku džentlmeņa komplekts- vīrs un vārds, cīnīties, precīzi šaut un nogalināt vien pēc nepieciešamības. Toties netrūka vesels lērums ar mūsdienās pagalam slikti ejošām lietām- melnādaino apspiešana un pazemošana, balto cilvēku glorificēšana, ziloņu bezjēdzīga šaušana, jūsmošana par ziloņkaulu.
Tā jau šis stāsts nebija bonbonga (ja pirmo reizi lasa mana vecuma kretīni), bet ar visu augstākminēto tas sanāca vēl šķebīgāks un ar slikti novecojuša naftalīna smaciņu.

Labi, pārāk jau skarbi piegāju. It kā jau pats stāsts nebija tik slikts- piedzīvojumu meklētāji dodas bīstamā ceļā, lai atrastu Henrija brāli, vai vismaz uzzinātu viņa likteni. Un pie reizes atbrīvo zemi no ļaunā vadoņa un viņa ļaunās burves. Un mazliet arī atrod leģendāras bagātības par kurām klīst dažādi nostāsti, bet neviens neko skaidri nezina. Izņemot Kvotermeinu, kurš ticis pie konkrētākām norādēm. Protams, tās norādes ir vien ar mazu shēma, kas uzzīmēta uz ādas sloksnes. Bet sīkumi un detaļas ne tuvu nebija šī darba pamats. Gala beigās- nav jau nekāds Žila Verna romāns.

Grāmatā ietverto otru darbu – ”Daiļā Margareta” es nolēmu izlaist. It kā tiek solīts cits žanrs, bet man pietika ar vienu 19.gs bestselleru, negribēju nosist apetīti vēl ar tā laika romantiku. Varbūt kādā brīvākā brīdī būs vēlme pabeigt, lai gan prāts saka, ka labāk pievērsties kam citam.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.