Grants

Nosaukums: Kapteiņa Granta bērni.
Autors: Žils Verns
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1970
LPP: 574

Par grāmatu-
1864.gada 26.jūlijā lorda Glenervena jahtas ”Dunkans” izmēģinājuma brauciena laikā, matroži uz āķa noķer haizivi. To uzšķērdot, vēderā viņi atrod pudeli, kurā uz trim lapiņām, katra savā valodā, ir lūgums pēc palīdzības.
Neatrodot dzirdīgas ausis valdības aprindās, lords Glenervens pats nolemj doties glābt, kā pusizdzisušajās un jūras ūdens saēstajās lapiņās var salasīt- kuģa avārijā cietušo kapteini Grantu.

Kārtējais parāds bērnībai nu ir atdots. Atceros, ka jaunības dienās bija mēģinājums šo grāmatu lasīt, bet katru reizi atliku, paliekot kaut kur grāmatas sākumā. Laikam pie vainas bija vai ik katrās skolēnu brīvdienās pa televizoru demonstrētā daudzsēriju mākslas filma ”Meklējot kapteini Grantu”, kura man patika un skatījos katru reizi kā redzētu pirmoreiz (melnbalto filmu ”Kapteiņa Granta bērni” laikam redzēju tikai vienu reizi). Līdz ar to grāmata likās jau izlasīta, pārlasīta un neko jaunu nesološa. Tāpēc, savā jaunības prātuļojumā izprātuļoju, ka notikumu gaita ir zināma, personāži ir pazīstami un līdz ar to- grāmata jau it kā ir lasīta.
Tagad, vecībā, nolēmu pārbaudīt cik stipri biju alojies šādi prātojot.
Un pasteidzoties ar secinājumiem- nemaz tik stipri.

Pēc pudelē atrasto dokumentu teksta atjaunošanas, lords Glenervens pats dodas meklēt pazudušo kapteini Grantu. Ekspedīcijā viņam pievienojas arī abi kapteiņa Granta bērni- Mērija un Roberts. Kā arī izklaidīgais, taču ārkārtīgi erudītais franču ģeogrāfs Paganels. Ja vēl pieskaita aukstasinīgo majoru Maknebu un Glenervena jauno sievu Helēnu, tad ekspedīcijas sastāvs ir nokomplektēts un ”Dunkans” var doties ceļā uz Patagoniju. Jo tieši tur, kā viņiem pavēstīja izdzisušo tekstu mozaīkas gabaliņi, atrodas kapteiņa Granta kuģa katastrofas vieta.
Neviens no viņiem nenojauta, ka labi plānotā un salīdzinoši bezrūpīgā ekspedīcija, izvērtīsies par briesmu pilnu piedzīvojumu, kurā viņiem būs jāsastopas ar plūdiem, šļūdoni, vulkānu, nodevību, vētru un asinskāriem cilvēkēdājiem.

Laikam grāmatas lielākais mīnuss ir tās valoda- tāda smagi vecišķa un to laiku manierē ieturēta, ka māc šaubas vai to maz būtu jaunības laikā panesis– ak, dārgo lord (bučo rokas); ak, manu mīļo zēn (padsmit reizes bučo vaigus); ak, mans draugs (glāsta viņu); ak, mani biedri (asaras un bučas); ak, mana kundze (metas pie kājām un bučo).
Ak tu mī un žē!
Nu jā- ko gan es saprotu no manierēm un deviņpadsmitā gadsimta galantuma. Bet grāmatā to biežums mazliet jau sāka besīt. Bet tikai mazliet, jo vairuma beša aizņēma autora nemitīgā vēlme iepīt iekšā kaut ko gudru, pateikt kaut ko gudru, paspīdēt ar šo un to. Un trakākais, ka viņš tam nekrietni izmantoja Paganelu. Vislabāko un iemīļotāko tēlu (no filmas laikiem)! Liek Paganelam būt gudrītim vai ik visā, vietā un nevietā liekot viņam citēt, skandēt un visādi citādi runāt par pilnīgi liekām lietām. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus ceļotāju aprakstiem, Verns pēkšņi sāk runāt par Austrālijas atklājējiem. Vai pat velta veselu nodaļu tās vēsturei. Kāpēc?!
Arī ekspedīcijā daži notikumi bija diezgan muļķīgi pasniegti, bet tas laikam jānoveļ uz to laiku.
Kopumā jāsaka, ka grāmata, kā jau klasika, bija lasāma. Tika atkal jāpiebilst- bērnībā būtu bijis labāk.
Un vēl- nespēju viņam piedot Paganela nelietīgo izmantošanu savu muļķīgo gudro liekumu iepīšanai. Nespēju! Tēls tika diskreditēts.

P.S.
Ienāca prātā ģeķīga doma- kā būtu, ja kāds uzrakstītu jaunu ”Kapteiņa Granta bērni”? Ar mūsdienīgāku valodu un skarbāku notikumu attēlošanu. Bez manierēm un nevajadzīgiem vēstures un gudrību iepinumiem.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.