Grāmata- Kapteiņa Blada odiseja.
Nosaukums: Kapteiņa Blada odiseja.
Autors: Rafaels Sabatini.
Izdevējs: Liesma
Gads: 1975
LPP: 298
Rafael Sabbatini, Captain Blood His Odyssey., 1922.
Tulkojums latviešu valodā- Mirdza Ķempe
Par grāmatu–
Pīters Blads ir gados jauns ārsts, viņam ir prakse Bridžvoteras pilsētā un viss sagriezās ar kājām gaisā tajā liktenīgajā rītā, kad viņu pasauca apkopt ievainotu augstmani, kurš piedalījās prt karali vērstā dumpī. Dakteri, līdz ar citiem nemierniekiem, aizved prom no Anglijas uz Karību reģionu, kur viņi kļūst par vergiem plantācijās. Pēc kāda laika pilsētai, kurā atrodas Blads, uzbrūk spāņu kuģis. Bladam ar viltu izdodas atņemt spāņu iebrucējiem kuģi un viņš ar izbēgušajiem vergiem kļūst par pirātu, kurš ātri vien kļūst slavens ne tikai Karību jūrās, bet par viņa iespēto uzzina pat Eiropā.
Kapteiņa Blada odiseju, tāpat kā Plutoniju, iegādājos ar domu lasīt priekšā meitai. Tā teikt- parādīt bērnam, ko tēvs viņas vecumā lasīja un par ko priecājās. Jā, zināju un pats vairākkārt esmu teicis- pārlasīt bērnības grāmatas ir riskanti- var sanākt vilšanās. Ar Plutoniju pat nebija vilšanās- bija tik bēdīgi, ka ātri vien abi ar meitu nospriedām, ka šis nu galīgi nav tas darbs, kurš būtu jālasa mūsdienās. Ar kapteini Bladu nolēmu neriskēt un izlasīt pats. Plus vēl arī tas, ka meita iegrima Klanu kaķu sērijā un līdz ar to priekšlasīšana kā tāda izbeidzās.
Var jau teikt, ka kapteinis Blads bija interesantāks par Plutoniju un nebija tāda vilšanās bērnu dienu literatūrā, bet, ja godīgi- abas jāliek vienā plauktā. Nu nav vairs ne tie aizraujošie pirātu piedzīvojumi un varenās kaujas, ne arī salauztās sirdis un romantiskās kaislības. Viss ir tāds… plakans un naivs. Tā romantiskā līnija vispār bija kaut kāds brīnums, kas piestāv aizpagājušā gadsimta puritāniskajam novirzienam. Kaujas vēl bija daudz maz ciešamas, bet tāds sižeta virziens te tā arī īsti nebija- Blads tika nepamatoti arestēts un notiesāts, sabija verdzībā, izlauzās brīvībā un atņēma sliktajiem spāņiem kuģi. Ar to tad arī sākās viņa jaunā karjera. Pats jau bija lepns un švītīgi ģērbies visu laiku centās uzsvērt savu jauno statusu, bet kā atcerējās savu mīlestību, tā bēdājās, dzēra un visādi citādi sevi šaustīja. Otra puse nebija labāka. Abi divi kaut ko sadomājas un ar to mēģina cīnīties. Pa vidam Blads vēl paguva iestāties vairāku valstu armijās, bet īsti militārā karjera nesanāca, jo visapkārt vieni vienīgi nejēgas un nedžentelmeņi. Ne tā kā Blads- glauns, gudrs un ar morāles kompasu taisni uz ziemeļiem. Var jau būt, ka divdesmitā gadsimta sākumā žurnālos šis stāsts turpinājumos gāja uz urrā, bet šodien šis stāsts vairs neuzrunā.
Ko te vēl piebilst- šī ir tā grāmata, kas jāatstāj bērnībā. Un jānoliek aizmirstībā, jo nevaru iedomāties, ka mūsdienu mazpadsmitgadnieki varētu šo lasīt un atzīt par labu esam (zinu, ka Zvaigzne pārizdeva šo darbu [ne]tālajā 2002.gadā, bet neticu, ka viņi tika cauri ar plusa zīmi). Katram laikam savs. Katram vecumam savs.
Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Zini, man līdzīga sajūta bija lasot Hegarda
https://mana-ligzda.blogspot.com/2024/09/raiders-hegards-kenina-zalamana.html#more
Tāpat kā Dimā-tēva romānus ar šodienas skatījumu uz lietām, vietām, notikumiem nav vērts lasīt, jo pietrūks tā pusaudžu gadu uztveres romantika. Es savam puikam pat Žilu Vernu sen vairs nevaru “iemānīt” izlasīt. Jau pusaudža gados viņš “negremoja”.
Es savam bērnam gribēju iemānīt Verna ”Noslēpumu salu”, bet atmetu ar roku- cita paaudze un tas romāns tomēr ir pārāk vecišķā noskaņā rakstīts.
Ak, vecais labais Blads. Nē nu, skaidrs, ka ar šodienas acīm no tā nav daudz ko gaidīt, tomēr daži citi bērnības “gabali” ir izrādījušies krietni nepārlasāmāki. Teiksim, “Arī viens ir karotājs”.
Mūsdienu bērniem, protams – nav ko…
It kā jau saproti, ka var sabojāt visu iespaidu, bet velk pie tām bērnības grāmatām, velk :)
He, es vēl nesen tieši par šo grāmatu iedomājos, ka nebūtu slikti pārlasīt un varbūt pat jaunajai paaudzei iemānīt :D Man jau kādreiz baigi patika.
Man ar patika, bet… labāk nevajag :)