Kizijs

Nosaukums: Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu
Autors: Kens Kīzijs
Izdevniecība: Jumava
Gads: 1997
LPP: 309

Ken Kesey
One flew over the cuckoo’s nest.
1962.
Tulkojums latviešu valodā- Amanda Aizpuriete

Par grāmatu-

Lai nevajadzētu cietumā piespriesto laiku strādāt uz lauka, Makmērfijs dodas uz psihiatrisko klīniku. Viņam liekas, ka piespriestie seši mēneši paies bezrūpīgā kāršu spēlēšanā un televizora vērošanā. Tikai viņš nenojauta, ka galvenā persona klīnikā ir māsa Rečeda, kurai ir sava izpratne par to, kas ir labāks klīnikas pacientiem un kā viņiem jāuzvedas.

Citātbildes var skatīt šeit- #lasuDzeguzesLigzda

Droši vien kā lielais vairums, arī es ”Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” iepazinu tās ekranizācijā. Filma ir burvīga un ja kāds to nav redzējis, tad noteikti vajadzētu atrast iespēju to noskatīties. Par teātra izrādi ar iespaidiem nevarēšu dalīties, jo neesmu redzējis. Bet noteikti dalīšos ar iespaidiem par grāmatu.

Makmērfijs cietuma vietā izvēlas nonākt trako namā. Jo te nav augu dienu jākaplē uz lauka pupas. Var mierīgi uzspēlēt kārtis, paskatīties televizoru un brokastīs tev dod sulas glāzi. Brīnišķīga vieta, kur pavadīt piespriestos sešus mēnešus. Taisnību sakot vēl mazāk, jo pāris jau sanāca nokaplēt.
Un arī kompānija nav no tām sliktākajām- Hārdijs, Billijs Bibits, Teibers, Pīts, Čezviks un citi pacienti. Protams, arī Virsaitis.

Pirms Makmērfija ierašanās viņi dīki vadīja savas dienas dzerot zāles, piedaloties grupu sanāksmēs, spēlējot kārtis un liekot puzles. Īsāk sakot- ievēroja noteikto kārtību. Māsas noteikto kārtību. Jo dakteri te nāk un iet, un ja arī kāds mēģina kaut ko mainīt, Māsa viņa dzīvi maz pamazām pārvērš par elli. Līdz dakteris pazūd un nāk jauns.
Makmērfijs ar savu izturēšanos uzreiz skaidri parādīja, ka viņš nedomā paklausīt nevienam- ne melnajiem puišiem, ne dienaskārtībai, ne arī Māsai. Un redzot kādām ”procedūrām” tiek pakļauti viņa ”psihie kolēģi”, dumpinieciskums viņā nostiprinājās vēl vairāk.
Apjausma, ka Māsas rokās ir tās sviras, kas viņam var atvērt ceļu uz brīvību vai arī to noslēgt pavisam, Makmērfijam liek nedaudz pieklust un atzīt savu sakāvi, bet Māsai ar to nav gana.

Ja nebūtu zināmas beigas, tad gandrīz visas grāmatas garumā es būtu gatavs teikt, ka lasu vienu ļoti dzīvespriecīgu un varbūt pat arī mazliet jautru stāstu. Nebēdnīgu un ķircinošu. Nedaudz arī apdomājošu un provocējošu. Bet tas iznākums… Ir tik grūti lasīt dzīvespriecīgu un dzīvot alkstošu grāmatu, kad ir zināms beigu cēliens. Tieši emocionāli grūti. Tā, ka nelīmējās kopā.

Kādā brīdī tu saproti vai vismaz nojaut, ka Makmērfijs to jau bija sen sapratis. Vai vismaz nojautis. Viņam tas bija jādara. Tāpat kā Virsaitim bija jāizdara viņa darbs.

Var likties, ka Makmērfijs ir galvenais tēls grāmatā. Jā, viņam ir vadošā loma, bet galvenais ir Virsaitis. Viņš ir tas, kurš stāsta mums šo stāstu. No Virsaiša skatupunkta un domām lasītājs redz notikumus, kas risinās klīnikā. Un ne tikai redz notikumus- lasītājam ir iespēja redzēt to, ko redz tikai Virsaitis. Ko viņš domā un kā viņš to saprot. Un tas liek nedaudz savādāk skatīties uz šo stāstu.

Viennozīmīgi viena no vislabākajām grāmatām, kas ir lasīta. Nav divu domu- obligāti lasāma un liekama visos labāko grāmatu sarakstos.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.