Nosaukums: Jēru klusēšana.
Autors: Tomass Hariss
Izdevējs: Kontinents
Gads: 1999
LPP: 478

Thomas Harris, The silence of the lambs., 1988.
Tulkojums latviešu valodā- Silvija Brice

Par grāmatu–
Klarisa Stārlinga ir FIB praktikante un centīgi mācās, lai kļūtu par FIB aģenti. Viņas priekšnieks Džeks Krofords piedāvā viņai nelielu uzdevumu- doties uz psihiski slimo noziedznieku slimnīcu, lai intervētu Hanibalu Lekteru- ieslodzītu psihiatru, kurš vainots vairāku cilvēku nonāvēšanā un kanibālismā. Cerot, ka viņš varētu palīdzēt notvert sērijveida slepkavu, kurš slepkavo jaunas sievietes.

Bibliotēkā nejauši uzdūros šai grāmatai- paņēmu rokā, apskatīju jau daudzreiz redzēto vāku un jau biju gatavs likt atpakaļ plauktā, kā nāca skaidra doma- ir jāizlasa. Ar iepriekšējiem krimiķiem, kurus paņēmu seriāla iedvesmots, man nesanāca. Nu tā, ka nemaz. Likās, ka arī šo grāmatu nesīšu atpakaļ puslasītu vai pat nelasītu. Bet viss sastājās tā, ka grāmatu izlasīju. Pat nezinu, kas vairāk nostrādāja- grāmatas fons, pēc grāmatas uzņemtā filma (kuru joprojām neesmu noskatījies), vai mana apņēmība izlasīt kaut ko no jaunāko laiku klasikas. Nezinu. Varbūt no katra mazliet.

Grāmatas interesantumu šoreiz nepieminēju, jo tādu te īsti neuztvēru. Sižets likās gaužām vienkāršs un diezgan paredzams. Arī izslavētais doktors Lekters te īsti nespīdēja. Man viņš nolasījās kā vienkāršs onka, kuram ir ļoti garlaicīgi un viņš izklaidējas ar jauniņo praktikanti un čakarē pārējos. Tādu pamatīgu viņa pienesumu lietas atšķetināšanā vai grāmatas uzbūvē es nespēju nolasīt. Toties to visu varēja piedēvēt Stārlingai. Mazliet gan jocīgi, ņemot vērā pēdējā upura nozīmību, ka viss tika uzkrauts praktikantes pleciem.

Visādi citādi grāmata lasījās, kā visnotaļ pieklājīgs trilleris par maniaku, kuram viss sagājis uz īso un viņš dara savu darāmo. Tajā pat laikā FIB vairāk cenšas nevis meklēt viņu, bet izvilkt no cita maniaka Lektera kādu informācijas drusku, kas palīdzētu izmeklēšanā. Bet Lekters spēlē spēlītes un vēl pa vidu maisās egoistisks slimnīcas dakteris, kuram nepatīk ne Stārlinga, ne Lekters. Vēl gaisu jauca augsta ranga politiķe un visādi augsti ierēdņi.

Par Lekteru beigās jau bija skaidrs- viņš spēlējās ne ar domu palīdzēt, bet tikt laukā. Tik nezinu vai varu teikt, ka autoram izdevās parādīt to Lektera spožo un aso prātu, kas par viņu tika minēts FIB sarunās. Vairāk nolasījās, ka viņš visu to jau zināja, bet runādams pusvārdos, viņš tēloja gudru un nedaudz izpalīdzīgu tipu.

Var jau būt, ka neprotu es tos trillerus un krimiķus, bet šoreiz man liekas, ka ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija ir labāka par grāmatu. Es gan filmu vēl neesmu noskatījies, bet tiem pieciem Oskariem jātic vien būs. Pie tam Oskari ir par nozīmīgākajām kategorijām (labākā filma, režisors, aktieris, aktrise un scenārijs). Un vēl tas, ka Hanibals Lekters jau ieņēmis savu vietu popkultūrā.

Nobeigumā viens interesants fakts- Jēru klusēšana ir otrā grāmata sērijā par Hanibalu Lekteru. Tas tā- zināšanai, jo lasīšanai es nezinu vai gribu šo sēriju ieteikt.