Nosaukums: Indrāni
Autors: Rūdolfs Blaumanis
Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība
Gads: 1958
LPP: 68

Latvijas kultūras kanons- literatūra

Par grāmatu-
Rūdolfa Blaumaņa 1904.gadā sarakstītā luga, kurā aprakstīti notikumi zemnieku saimniecībā ”Indrāni”- tēvs savu saimniecību vēlas nodot kādam no dēliem un izšķiras par labu vecākajam, neskatoties uz gadiem ilgušo strīdu starp abiem.
Jau pēc kāda laika konflikts samilzt tiktāl, ka abi vecāki tiek aizdzīti dzīvot uz pirtiņu un Indrānu tēvs sūdz tiesā savu dēlu, lai atgūtu varu pār savu saimniecību.

Ievelku kārtējo ķeksīti Latvijas kultūras kanona sarakstā- šoreiz luga, kuru, laikam, teju ikviens ir lasījis skolas laikā. Ja ne lasījis, tad vismaz dzirdējis par ko tā ir. Par savu lasīšanu es neesmu pārliecināts (gan jau lasīju), bet lugas gaitu es pārzināju. Vismaz tā man līdz šim likās.

Proti, visu savu apzinīgo mūžu es biju pārliecināts, ka ‘’Indrānus’’ pārzinu un atceros visus tēlus un morāli- ka tēvs ar māti saimniekoja un vecākais dēls ar vedeklu ne visai glīti pārņēma saimniecību un sāka visu laist grīstē- vecīšus aizdzina uz pirtiņu, pazemoja, ēst nedeva. Arī ošus no pagalma nocirta un līdz ar to izpostīja visu krāšņumu. Pie reizes arī saimniekot nemācēja un nekas neauga. Auga vienīgi izlaists sīcis, kurš ne strādāt mācēja, ne arī gribēja.

Tā man tika mācīts un tā arī man likās, ka ir pareizā atbilde.

Līdz vakardienai.

Kas tad vakar notika? Vakar es šo lugu izlasīju otrreiz. Un lasīju ar citu skatu, citu dzīves redzējumu un citām vērtībām. Un viss sagriezās kājām gaisā…

It kā jau nekas īpašs- luga tā pati, personas tās pašas un iznākums ar tāds pats. Tomēr viss izskatās savādāk. Mēģināšu mazliet haotiskā secībā visu izmētāt pa plauktiņiem.

Abi vecie Indrāni nevar nolemt, kuram dēlam atstāt māju. Beigās (un ar gudrā kaimiņa Kaukēna padomu) tā kā nolēma savu saimniecību novēlēt jaunākajam dēlam- paši veci, vairs nejaudā visu paveikt un konflikts ar vecāko dēlu Edvartu ir pārāk dziļš. Tāpēc gaidīs, kad no cara armijas pārnāks jaunākais dēls Kārlis, tam arī norakstīs saimniecību.
Bet Edvards ar savu sievu Ievu un vienu blēdīgu vēstuli it kā no Kārļa, kuram zaldātos apsolīta laba vieta un laba alga, panāk, ka saimniecība ir norakstīta viņam.
Jaunajiem sākot saimniekot, tas konflikts milzt lielāks, līdz vienā brīdī viss iet pa gaisu- abi vecie tiek aizdzīti dzīvot pirtiņā, oši no pagalma tiek nocirsti un seko tiesāšanās par mājas atgūšanu. Pa vidu vēl Vecā Indrāna nespēks un Indrānu mātes aklums.

Apmēram tā varētu pavirši aprakstīt notikumus lugā. Un no skolas laika par visu šo tika mācīts, ka vecie Indrāni bija godīgi un strādīgi cilvēki, bet viņu vecākais dēls bija neģēlis, kurs posta sava tēva saimniecību. Un viņa sieva bija tādas pat sugas, kura vecīšus mērdēja badā un grūda postā- vienu nāvē un otru aklumā. Tad vēl abu izlutinātais dēliņš Edžiņš, kurš te mērķē ar bisi uz Indrānu māti un met ar akmeni Indrānu tēvam. Īsāk sakot- jaunā paaudze ne cienīt prata, ne arī strādāt.

Un te nu nāk vakardiena ar otro lasījumu ar citādo skatījumu.

Redz, visu sagrieza kājām gaisā tā viltotā vēstule. It kā, kas tur īpašs- Ieva izdomāja apmuļķot vecīšus un savu panāca. Bet te ir vieta jautājumam- vai gadījumā konflikts nebija arī ar jaunāko dēlu? Citādi grūti izskaidrot, ka abi vecie Indrāni nebūtu zinājuši viņa plānus palikt zaldātos. Un jau laicīgi nebūtu devuši ziņu jaunākajam, ka māju pārrakstīs viņam. Un galu galā tas konflikts ar vecāko dēlu Edvardu bija tik par viņa precēšanos- puika apprecējās bez vecāku ziņas un piekrišanas. Un ne ar to, kura bija pa prātam abiem vecākiem. Par to arī kašķis.

Nezinu, ko un Blaumanis bija domājis, bet tagad lasot likās, ka Vecais Indrāns ir valdonīgs, straujš un egoistisks vecis, kuram par visu svarīgāk ir paša labums un pareiza stāja ļaužu acīs. Viņš savai sievai nepievērš vērību- nemaz nemana ka viņa pamazām kļūst akla. Viņam pašam nav viedoklis, tāpēc uzklausa kaimiņu Kaukēnu, kurš pagastā ir strādājis svarīgā amatā. Abi dēli ir prom no mājām (pretēji Kaukēna abiem dēliem). Ir tāda sajūta, ka viņš visu salaiž grīstē un pēcāk to nožēlo. Bet ir pārāk lepns, lai to atzītu. Tāpēc arī mājās tur Zelmiņu un Noliņu- pret abiem cenšas būt labs gan sakot labu vārdu, gan pieverot acis uz neizdarīto. Un skandē, ka tie ir gandrīz kā paša bērni.

Vēl likās, ka abi vecīši (par tiem ‘’vecīšiem’’ vēlāk) galīgi neprot saimniekot- nauda uzkrāta nav, puisi noalgot nespēj. Laikam visu dara tā kā sanāk un kā sendienās darīja. Ne miņas par nākotni un uzlabošanu.

Te arī būtu jāiepin oši, kļavas un ozoli, kas auga pagalmā. Skolā stāstīja, ka tie ir daļa no konflikta un simbolizēja to slikto saimniekošanu no Edvarda puses. Tagad likās, ka Vecais Indrāns vienkārši ir aizlaidis pagalmu ar kokiem. Ir manīti mūsdienās tādi cilvēki, kuri cenšas savos pagalmos saaudzēt mežu- ne tā glīti, pārdomāti un ar skatu, bet vienkārši atstājuši, lai aug kociņš. Un tas kociņš izaug par pamatīgu koku. Un pagalms ir aizaudzis, nepārskatāms un nekopts. Bet ar vecumu nāk pārliecība, ka tas viss ir skaisti, jo visu laiku tā ir bijis. Un nevar saprast vai tā sentimentāla vaina (ai, visu mūžu skatījies kā tie auga) vai arī vecuma spītība- jaunie neko mainīt nedrīkst, jo es tā dzīvoju un citi ar tā dzīvos. Tas, ka pagalms bija aizaudzis, netieši norādīja arī kaimiņš Kaukēns.

Un Edvarda doma par pagalma sakopšanu taču neizskatās tik traģiska- vairāk izskatījās pēc plāna sakopt (runāja jau tik par attālajiem ošiem). Pie reizes viņam sanāca laba peļņa- kaimiņu galdnieks bija gatavs pārmaksāt par kokiem. Bet Vecais Indrāns iespītējās un cēla traci.

Par Indrānu māti ar grūti ko labu sacīt- vairāk izskatījās pēc klusas sieviņas, kuru vīrs jau sākumā nolicis pie vietas. Un abiem tas patīk, jo sieva pretī nerunā, visam piekrīt un pie reizes vēl baidās. Pavisam pretēja ir viņu vedekla Ieva- viņa drīzāk ir tā, kura nolikusi Edvardu zem tupeles. Laikam arī tāpēc Indrānu tēvs nevar viņu ieredzēt (un Indrānu mātei ir jāpiebalso)- kā nekā pats visus ir izrīkojis un nu laikam sapratis, ka dēls tāds izrīkojams arī palicis. Viņa dēļ.

Protams, viena pagale nedeg- arī jaunais saimniekpāris nav nekādi svētie. Īpaši jau tā vēstules viltošana. Ieva ātri aizsvilstas un nemīl, ka viņai pretī runā. Edvards ar neprot no konfliktiem izvairīties. Un atrisināt tos ar nevēlas. Tīri vai izskatās, ka viņš izbauda to mirkli, kad var tēvam atmaksāt par agrākiem pārdarījumiem un smago darbu. Par māti ne viņam, ne tēvam nav daļas- viņa ir kā bezmaksas pielikums abu ķīviņam. Tēvs viņu pamana tikai tad, kad jāatrod iemesls kašķim. Lai gan pats sen jau varēja visu atrisināt.

Vēl aizdomājos par viņu vecumu- skaidrs, ka tagad noveco vēlāk un noveco cienīgāk. Bet arī lugā minētie vecīši man galīgi nesarēķinājās kā vecīši- man sanāca, ka abiem varētu būt ap 55 gadiem. Galīgi neizskatās pēc tā vecuma, kad nevarētu mierīgi saimniekot un sagaidīt jaunāko dēlu no karaklausības.

Te arī atkal sanāk nostāties Edvarda pusē- visu laiku abi vecīši strādāja un visu paveica paši, bet te pāris mēnešos tā sakrita, ka neko padarīt vairs nevar. Vai negrib, no sērijas- ja reiz nav mana saimniecība, tad es neko nedarīšu.

Te arī spiedās cauri tas senais konflikts, kuru piemin Edvards- kad viņš strādājis galvu nepacēlis tēva saimniecībā. Tāda sajūta, ka tēvs viņu izdzina tad un nu mēģina to darīt arī tagad. Skaidrs, ka jaunajam saimniekam tas nepatika.

Negribu nostāties tikai Edvarda pusē, bet man simpatizēja, ka viņam ir vēlēšanās strādāt, viņš to darīja un viņam bija plāns un vīzija. Viņš zināja, ka jānosusina pļava. Gribēja podnieka krāsni. Grāvā būs zivju dīķis. Zināja, ka saimniecība zels un plauks. Būs divdesmit strādnieku un būs pārtikšana. Tik tas sākums ir grūts.

Un Indrānu tēvs šo sākumu nedara vieglāku. Īpaši jau tā viņa vēlme beigās Edvardam likt uz ceļiem viņam lūgt piedošanu. Viņam neko nevajag- ne mājas, ne saimniecību. Tik vēl reizi pazemot vecāko dēlu, lai pašam būtu gods citu ļaužu acīs. Kas laikam jau nozīmē, ka jaunajam Indrānam goda vairs nebūtu (jo tēvs visiem šo stāstu izstāstītu), bet tas jau vecajam nav svarīgi.

Tas, ka Edvards neizlīga ar tēvu un neatdeva viņam saimnieka godu, laikam spilgti parāda viņa pēdējā saruna ar Kaukēnu, kurā piemin to, ka tad viņam nebūs ne brīv ko darīt, ne arī turpināt iecerēto. Zin taču dēls, ka tēvs nav mainījies.

Nezinu vai visu pareizi sapratu lugā, bet tā nu man sanāca. Priecājos, ka pārlasīju un nu varu likt pretī skolas laikam savus tagadējos iespaidus. Par to vien lugai desmit balles un kanonu kanons. Interesanti būs to pārlasīt trešo reizi- kaut kad Vecā Indrāna vecumā. Varbūt tad izdosies paskatīties vēl savādāk uz šo ģimenes konfliktu.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.